Labs jautājums, es pats šobrīd cenšos to noskaidrot. Esmu nonācis šaipus barikādēm, tā teikt. Vēl līdz galam neesmu noformulējies, tāpēc tā precīzi nevarēšu atbildēt. Laikam kvalitatīvā atšķirība ir tā, ka valsts sekretārs, nodrošinot administratīvo darbu, sagatavojot ministram vai valdībai lēmumus, tomēr apstājas pie tās latiņas, kas ir politisks lēmums... vienmēr var paburkšķēt, ka ministrs neizdarīja to vai varēja izdarīt citādi, tomēr tā kvalitatīvā atbildība par lēmumu gala beigās ir ministram.
Bet vai bezpartijiskais ministrs nav tas pats valsts sekretārs?
Nedomāju, viņam tomēr ir politiskā atbildība tās partijas priekšā, kuru viņš pārstāv valdībā. Un viņam jāsaskaņo lēmumi ar partiju programmām.
Bet tomēr - jūs pats pievienoties kādai partijai neplānojat?
Es neizslēdzu tādas iespējas, es to nopietni apdomāju, es saprotu tādus cilvēkus, kas uzskata, ka ministram ir jābūt kādā partijā. Tomēr man, atvainojos, pirmais atbildības līmenis nav kāda partijas biedru karte kabatā - es gribu kvalitatīvi izdarīt savu darbu.
Saeimā ir paredzētas ārpolitikas debates. Kas ir tie būtiskākie izdebatējamie jautājumi parlamentā?
Es gribētu pēc būtības debates par to, ko mēs uzskatām par galveno. Piemēram, cik dziļi mēs esam Eiropas kontekstā gatavi integrēties enerģētikas sektorā, kad mēs esam gatavi nopietni sākt runāt par tā saucamās Eiropas enerģētikas trešās paketes ieviešanu, kas nozīmē zināmas pārmaiņas mums. Otra lieta, un tas ir saistīts ar ES nākamo finanšu ietvaru, par ko pamatā debatēsim nākamgad, - kā mēs sevi redzam jautājumos sakarā ar transporta infrastruktūru, Rail Baltica projekts, piemēram. Jautājums, cik pēc būtības mēs esam gatavi integrēties Eiropas gan transporta, gan enerģētikas infrastruktūrā. Tā ka mēs ar abām kājām nostājamies Eiropā. Trešais, es domāju, ir tas, kā mēs redzam ciešāku integrāciju reģionā - sadarbību ar Skandināviju, Baltiju, Vāciju. Vēl pēc būtības es gribētu šajā savā ziņojumā parlamentam ieskicēt, kā attīstīties diplomātiskajam dienestam. Tas nav tikai ārlietu ministrijas jautājums. Mums ir noteiktas ekonomiskās intereses, drošības intereses. Es gribētu debates pēc būtības - kā mēs attīstām savu diplomātisko tīklu, ievērojot visas šīs intereses. Ja par šiem blokiem būs labas debates, tad parlamentārā apspriešana attaisnosies. Tas, ko es noteikti negribētu, - lai Saeimā notiktu saruna par visu, kas nozīmētu - par neko.
Bet, piemēram, kādi politiski sensitīvi jautājumi. Par Palestīnas dalību UNESCO un Latvijas pozīciju šajā jautājumā?
Jā, Ārlietu komisijas un Eiropas Komisijas līmenī domu apmaiņa par šo jautājumu ir bijusi. Šis jautājums paredzēts arī 23. novembra Ārlietu komisijas sēdē. Vai tam jābūt visa parlamenta debatēs - lai tas paliek pašu parlamentāriešu ziņā. Šajā konkrētajā gadījumā mums bija divi balsojumi - vienā, procedurālajā, balsojumā atbildīgajā komitejā Latvija balsoja pret, bet otrā, Ģenerālajā asamblejā, atturējās. Atturējās tāpēc, ka neizdevās panākt kopēju Eiropas Savienības pozīciju. Diemžēl man ir jāteic, ka šajos jautājumos tomēr ir ļoti svarīgi strādāt uz kopēju ES politiku, tad tās balss būtu spēcīgāka un jūtamāka nekā šajā gadījumā, kad Eiropas valstis sadalījās.
Eiropas Savienības finanšu perspektīva 2014.-2020. gadam. Kā patlaban izskatās?
Pagājušajā nedēļā Eiropas Vispārējo lietu padomē bija pirmā politiskā diskusija par EK piedāvājumu. Šī diskusija bija ļoti pamācoša, protams, visām dalībvalstīm bija iebildumi. Iebildumi bija visdažādākie, par dažādiem blokiem, bet izskanēja balsis, kas aicināja būt ļoti uzmanīgiem, ka šis Komisijas piedāvājums ir tapis gada sākumā, ka mēs nezinām, kā vēl attīstīsies finansiāli ekonomiskā situācija. Bet es tomēr gribētu uzsvērt, ka mēs runājam ne tikai par finansējumu krīzes laikā, bet tas tomēr ir viens spēcīgs instruments, kas ved uz noteiktu attīstību Otrs, kas jau pašlaik ir pilnīgi skaidrs, - apmierināts ar šo piedāvājumu nav neviens. Tas, kas ir pozitīvā ziņa Latvijai, ir - šajā sanāksmē Komisijas pārstāvis savā nobeiguma runā sevišķi izcēla Latviju, sakot, ka viņš ļoti labi saprot Latvijas bažas gan par kohēzijas politiku, gan par tiešmaksājumiem - ka rēķināt mūsu situāciju no tā, kādi mūsu finanšu rāmji bija maksimālās konsolidācijas gados, nav īsti pareizi un jāmeklē Latvijai kāds individuāls risinājums.
Kādi sabiedrotie mums ir? Jūs tikko tikāties ar Dānijas Eiropas lietu ministru.
Jā, tikko Igaunijā man bija šī tikšanās. Dānija nākamajā gadā pārņem prezidentūru. Dānijas prezidentūra pārņem visu šo te Eiropas saimniecību ļoti grūtā brīdī. Viņi to ļoti labi apzinās, arī situāciju eirozonā. Dānijas puse arī ar izpratni izprot mūsu bažas. Tas, ko es vēl gribētu atzīmēt, ka mums vēl ir sabiedrotie, piemēram, kohēzijas politikas jautājumos mums tādas ir trīspadsmit valstis. Tiešmaksājumos, protams, mūsu tuvākie sabiedrotie ir mūsu pašu Baltijas kaimiņi. Tas, kas mums visiem ir jāsaprot, - nelolosim ilūzijas, ka tas, ko mēs gribam, būs gala rezultāts. Bet arī tas, ko tagad piedāvā Komisija, nebūs gala rezultāts. Mēs satiksimies kaut kur pa vidu. Šobrīd mēs esam tajā pauzē, kad notiek savstarpējā skaidrošanās. Komisija skaidro savu priekšlikumu, mēs paužam savu. Nākamais gads, tā būs vissmagākā fāze - konkrētas sarunas. Un uz gada beigām jau vajadzētu būt zināmam konsensam par budžetu.
Tagad nedaudz par divpusējām attiecībām. Latvijas un Krievijas attiecības pēdējo Latvijas iekšpolitisko notikumu kontekstā. Vai šis iespējamā referenduma jautājums par krievu valodas statusu kaut kā atspoguļosies mūsu attiecībās ar Krieviju?
Šobrīd tādu indikāciju nav. Ir, protams, parastā retorika dažādos forumos par nepilsoņu statusu. Bet būsim arī reālisti, Krievija jau sen iezīmējusi šo jautājumu. Tomēr mēs atkārtojam, ka šodien mūsu attiecības ar Krieviju veidojas uz samērā stabiliem pamatiem. Es gan vēl neesmu runājis ar mūsu vēsturniekiem pēc viņu atgriešanās no Maskavas. Mums ir virkne labu iestrāžu gan ekonomikā, gan politiskajā dialogā, kuras ir jāturpina. Tas, kas jāsaprot, - valdība Latvijā ir izveidota saskaņa ar visiem demokrātiskajiem principiem, un tas visiem ir jārespektē. Tāda jaukšanās valsts iekšējās lietās nav darba kārtībā nevienam. Es arī gribu ļoti cerēt, ka šis te parakstu vākšanas process paliek par mūsu pašu iekšēju demokrātisku procesu. Nekādu citas ārvalsts jaukšanos šajās lietās mēs nepieļausim.
Par divpusējām ASV un Latvijas attiecībām. It kā mums ir stratēģiskā partnerība, bet kas ir ar ekonomisko sadarbību? Aizvien vēl laikam lielākā ASV investīcija Latvijā ir lielā ASV vēstniecības būve, bet citas nopietnas investīcijas?
Šeit es piekrītu. Tas, kā mums trūkst, - stratēģiskās partnerības ekonomikā. Būsim godīgi, pirmām kārtām vaina… Vēl būdamas prezidenta kancelejas vadītājs, esmu bijis vizītēs un piedalījies sarunās ar ļoti nopietniem ražotājiem, kas it kā apsvēra iespējas attīstīt Latvijā ražošanu. Kur mēs atdūrāmies - ne tik daudz uz infrastruktūru, ne tik daudz uz mūsu birokrātiju, bet uz - darbaspēku. Kas viņus interesēja -nevis tur divsimt cilvēku, bet līdz divi trīs tūkstoši labi apmācīta darbaspēka. Un mēs atdūrāmies pret to, ka mūsu valstī šī te pārkvalifikācijas sistēma nav tāda, lai mēs varētu pateikt - jā, mēs esam gatavi ātri no savas puses ieguldīt zināmus līdzekļus, lai sagatavotu tik un tik personāla tādai vai citai profesionālai darbībai. Otra lieta ir - mums patīk vai ne, bet mēs aizmirstam izstāstīt citiem, cik mēs esam skaisti un gudri.
Bet Dombrovska vizīte ASV, grāmatu dāvināšana?
Tā bija viena vizīte... bet ir jābūt otrajai, trešajai, ceturtajai. Tas, ko es redzu un kāpēc es tikšos ar ekonomikas ministru, ir runāt par to, kādā veidā izveidot šo te ārējo ekonomisko pārstāvniecības modeli tādu, ka nav šīs kampaņveidīgās pieejas, bet, ja mēs sākam, tad visam ir sistemātisks turpinājums. Bieži vien mēs sapinamies starp vairākām mājām.
Runājot par darbaspēku. Es saprotu, Ārlietu ministrija ir uzņēmusies tādu kā virsvadību par sakaru uzturēšanu ar tautiešiem ārzemēs, ir pat iecelts īpašo uzdevumu vēstnieks šajos jautājumos. Vai arī tas nozīmē darbu pie tā, lai aizbraukušos atgrieztu mājās?
Nu par to pirmo - par sakaru uzturēšanu -, jā, tā ir Ārlietu ministrijas atbildība… protams, mūsu iespēju ietvaros, diemžēl dažreiz pie konsula jāpierakstās vēl garākā rindā nekā pie izslavēta medicīnas profesora. Bet, ko mēs mēģinām darīt, ir šīs saiknes uzturēšana, tas ir mūsu vēstniecību pienākumos. Otra lieta - par to mājās aicināšanu -, viena Ārlietu ministrija ar šo uzdevumu nekur tālu netiks. Cilvēki brauks atpakaļ, kad šeit uzlabosies ekonomiskā situācija. Mēs varam darīt zināmu informatīvu darbu. Trešais līmenis... Pie manis bija Lappuķes kungs (īpašo uzdevumu vēstnieks saiknē ar tautiešiem ārzemēs), un mēs runājām par zināmām iestrādēm, ko varētu darīt kopā ar izglītības ministriju, lai varētu uzturēt šo te identitātes jautājumu. Izmantojot internetu, jo svarīgi ir nepazaudēt šo kontaktu ar bērniem. Beigās, protams, pret ko mēs atdūrāmies - pret finansējumu. Beigās mēs sākām runāt par to, ka 2012. gadam mums finansējums šiem mērķiem ir - alga sevišķo uzdevumu vēstniekam un zināmas nelielas iestrādes vēstniecību līmenī…
Kādas tādas interesantas valsts vizītes uz Latviju tuvākajā laikā ir gaidāmas?
Mēs šobrīd gaidām ciemos vairākus ārlietu ministrus. Uz vēstnieku sanāksmi mums būs Luksemburgas ārlietu ministrs, un es gribētu teikt, es vienkārši ar apbrīnu skatos uz Luksemburgu. Tā ir neliela valsts, bet ietekmes ziņā Eiropas Savienībā - gan pieredzes dēļ, gan informētības dēļ - var tikai apbrīnot, kādu lomu tā var spēlēt. Un lielā mērā pateicoties tam, ka manam kolēģim, Luksemburgas ārlietu ministram, ir cienījams stāžs amatā un plaši personiski kontakti - visi viņu zina, un viņš visus zina. Tas pats attiecas uz Luksemburgas premjerministru. Ja runājam par mums, būsim reālisti, visu nosaka, cik ilgstošas ir mūsu valdības, cik bieži ministri braukā. Turklāt maldās tie, kas uzskata, ka ar vienu pērkondimdošu runu pie galda var kaut ko panākt. Tas ir ļoti ilgstošs darbs kuluāros, jāpazīst visiem visi. Tā ir arī iespēja piezvanīt kādam savam citas valsts kolēģim kaut vai vakarā un izteikt savas domas... Lai cik mums būtu labu vēstnieku, šādus personiskos kontaktus nekas neaizstās.
Kā jūs domājat, cik mums tagad ir tādu ministru, kas var piezvanīt savam kolēģim kādā citā valstī?
Pabrika kungs noteikti spēj piezvanīt daudziem. Noteikti mūsu premjers to var. Ja strādāsim uz priekšu, nākamo sešu mēnešu laikā būs pietiekami tādu ministru, kas spēj to izdarīt. Bet būsim reālisti - mūsu konstitucionālais modelis, kas paredz samērā biežu valdības maiņu, par labu mūsu starptautiskajai pārstāvniecībai noteikti nestrādā.
Vai tās ir konstitucionālā modeļa vainas vai domāšanā - vilties politiķos otrajā dienā pēc vēlēšanām?
Es mēģināšu diplomātiski teikt - laikam problēma ir vairākos aspektos. Arī šajā domāšanas modelī. Vienas lielas valsts vēstnieks, nākot iepazīšanās vizītē, teica - jūs te lamājaties par to procesu, kādā tika izveidota valdība, bet es esmu bijusi pārstāve dažādās valstīs un varu teikt, ka jūs salīdzinoši labi esat tikuši galā, likumā atvēlētajā laikā. Bet mums tas liekas briesmīgi. Tajā pašā laikā ir tomēr kaut kas iestrādājies mūsu 1922. gadā pieņemtajā Satversmē no tādiem Veimāras konstitūcijas modeļiem, un tajos modeļos tomēr valdības mainījās bieži. Es arī uzskatu, ka Rīkojums nr. 2 par Saeimas atlaišanu bija kaut vai tāpēc lietderīgs, lai noņemtu maģiju, lai parādītu, ka patiesībā, savā ziņā viss ir tikai pašu rokās un nekas nemainīsies, brīnumi nebūs un nav bijuši…
Tas, ko gribu vēlreiz uzsvērt, ir, no kā ārpolitiski esam ļoti atkarīgi ES kontekstā, tā ir mūsu ministru pašu spēja, arī nozaru ministru… lai tevi sāktu dzirdēt. Nepietiek ar vienu divām sarunām.