Iebliež ar vispieprasītāko
Līdzīgi kā savulaik Rīgā Kaiser Chiefs sāka uzstāšanos Palladium ar savu deju zāļu lecamāko hitu Every Day I Love You Less and Less, arī killeriem lēns ieskrējiens nav vajadzīgs, un viņi uzreiz iebliež ar Mr. Brightside - sava debijas albuma vispieprasītāko dziesmu. Publikai, kura jau sākusi zaudēt cerības, vai koncerts vispār notiks, tas ir kā ūdens malks tuksnesī. Brendons Flauerss kopā ar grupas biedriem - ģitāristu Deivu Kjūningu un ļoti spēcīgo ritma grupu: basistu Marku Stormeru un bundzinieku Roniju Vanuci junioru - godam dara savu darbu un publikai par prieku bez liekiem komentāriem par koncerta slikto organizāciju un kavēšanos izpilda hitu pēc hita. Viņiem piepalīdz divi papildu mūziķi - viens ar kreiliski turētu ģitāru un otrs pie sintezatora, kaut brīžiem to uzspēlē arī pats Flauerss.
Izpaliek koncerta reklāmās solītie briesmīgie video, ko droši vien bija paredzēts demonstrēt uz ekrāna skatuves aizmugurē, kura gluži vienkārši nav. Ir tikai divi nelieli ekrāni, kuros vērot mūziķu tuvplānus, skatuves abās pusēs. Lai vai kādas nekad neredzētas briesmas uz lielā ekrāna bija solītas reklāmās, grupa arī pati tiek galā ar publikas uzmanības uzturēšanu ne sliktāk kā karjeras pašos pirmsākumos, kad viņus redzēju uz mazas skatuves Pukkelpop festivālā un Flauersā šķita iemiesojies paša Īana Kērtisa gars. Nu tas gan palicis viņa vienmēr «uzvilktās» un apdullinošās dziedāšanas manieres ēnā, kas atgādina dažādu sektu vadītāju uzstāšanos auditorijas priekšā, izkliedzot vārdus: «Dievs tevi mīl», kas nav pārsteidzoši, jo Flauerss un viņa noturīgā triju bērnu ģimene ir mormoņu baznīcas goda biedri, kas redzami arī tās reklāmas video.
Notēlots rokenrols
Koncerta sniegums ir visaugstākajā līmenī, bet tas viss tomēr izskatās darīts kaut kāda cita dzinuļa, nevis pašizpaušanās tieksmes iespaidā, kas zibsnī no harismātiskākajiem mūziķiem. Ja tur ir rokenrols, tad tas ir notēlots, bet noteikti krietni labāk, nekā tas izdevās Tomam Krūzam rokzvaigznes lomā filmā Mūžīgi roks. The Killers ir lieliski ietērpuši Joy Division ledaini nesatricināmo basa skeletu vācu Alphaville pūkainajā un krāšņi raibajā melodiju kažokā, kas vislabāk piestāv Radio Skonto, koncertā arī apliecinot savu cieņu abām šīm grupām, izpildot viņu dziesmu kaverversijas - Shadowplay un Forever Young.
Pamatprogrammas fināls ir debijas albuma hits All These Things That I've Done, kura kulminējošais piedziedājums I got soul, but I'm not a soldier, kuram ierakstā pievienojas gospeļu koris un kura loma koncertos atvēlēta publikai, jau sāk atgādināt šī roka dievkalpojuma izskaņu, pēc kuras visi būs attīrījušies un varēs bez bēdu atkal doties pretī jauniem grēkiem. Protams, killeri tiek izsaukti atpakaļ un atkal seko pateicība platei Hot Fuss, kas viņus padarīja par MTV un stadionu zvaigznēm, - tā ievadgabals Jenny Was a Friend of Mine. Pats noslēgums ir When You Were Young, kurā īpaši eksaltēti (ja Flauerss jelkad ir bijis citāds) uzsvērtais vārds «Jesus» nebūt nav pats sliktākais, kam skanēt ausīs vēl ilgi pēc koncerta beigām, pa naksnīgo Rīgu veicot garo mājupceļu no koncerta un prātojot, kurā pilsētas krogā šobrīd, iespējams, šaurā lokā kādu dziesmu uzdzied James, līdzīgi kā pagājušajā vasarā Demiens Raiss Miera ielas Dad Cafe.