Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kā tev sākās atmoda? Kas notika tajā laikā, kad tu Rakstnieku savienībā sēdēji par konsultantu? Atnāca Peters un teica, ka ceka lūdz veidot Tautas fronti?
Par to, ka cekai (Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja - red.) bija zināma iniciatīva Tautas frontes veidošanā, es nešaubos. Sevišķi sākuma posmā. Esmu pārliecināts, ka ceka un varbūt arī Gorbačovs bija ieinteresēts, lai no apakšas būtu atbalsts, jo viņa grūtības bija milzīgas. Kā bija ar mani? 1988. gada sākumā mēs saņēmām pirmos impulsus. Man acu priekšā atmiņā ir Anna Žīgure, kad viņa atbrauca no Igaunijas radošo savienību plēnuma. Tur bija ļoti asi runājuši par visām negācijām. Bija skaidrs, ka salāpīt šo sistēmu vairs nevar, tā jāmaina. Tas jau bija martā, aprīlī, kad sāka veidot pretstaļinisko noziegumu izmeklēšanas komisijas. Tāda sāka darboties Rakstnieku savienībā. Šī komisija strādāja ļoti aktīvi. Tur bija Līce (dzejniece Anda Līce - red.), viņa pati bija izsūtītā. Tad bija gājiens uz Brāļu kapiem. Tas, man liekas, bija 25. martā. Man tas aprakstīts dienasgrāmatā, kur es saku - «cik tas falšs». Jo mums bija runa par Brīvības pieminekli, bet pie Brīvības pieminekļa neatļāva.
Pirms Radošo savienību plēnuma?
Es biju aizbraucis atvaļinājumā, rakstīju rakstu par Vācieti, ko pabeidzu kaut kad jūlijā. Bet plēnumā es dalību neesmu ņēmis nekādu. Es diezgan ilgu laiku strādāju arhīvos, rakos pa materiāliem, rakstiem. Taču plēnums atstāja lielu iespaidu, to es atkal aprakstu savā dienasgrāmatā, ka - «tie ir runāšanas svētki». Impulsus tas deva milzīgus visai sabiedrībai, jo parādīja tautai, ka var atļauties par to vismaz runāt. Toreiz vēl jau nerunāja par brīvību un tamlīdzīgi. Un tad sāka rasties idejas par Tautas fronti. Arī tad vēl es nepiedalījos.
Man radās sajūta, ka visi aizrijās. Tikko notika Radošo savienību plēnums, un tad - trīs mēnešus tukšums! Igaunijā visur iet uz priekšu, arī Lietuvā sāk kustēties…
Tas varētu būt jūlija beigās vai augusta sākumā, kad priekš manis sākās lielākie notikumi. Pirmā sanāksme notika Mākslinieku savienības apaļajā zālītē. Tā bija pilna ar cilvēkiem. Runāja, ka Peters tomēr drusciņ nobijies un nav atļāvis Rakstnieku savienībā, jo Jānis jau pēc sava rakstura ir piesardzīgs. Džemma (Džemma Skulme - red.) ir drošāka, un Džemma atļāva pulcēties Mākslinieku savienībā. Pirmajā sapulcē biju klāt. Būtībā tā bija tāda ideju sanāksme, to par orgsanāksmi vēl grūti nosaukt. Bet tur izkristalizējās tie, kas vēlāk kļuva par organizētājiem. Mērķēts tika uz Viktoru Avotiņu. Viņš negribēja, jo teica, ka brauc kaut kādā radošā komandējumā. Tālākais process bija tāds, ka apmēram ap kādu divdesmito augustu pie manis nonāca lejā… Es trīs gadus sēdēju Upīša kabineta vienā stūrī, Anda Līce sēdēja otrā stūrī, un tur vēl bija Pančenko, krievu konsultante. Tātad pie manis nonāca lejā Sandra Kalniete. Viņa teica: «Zini, tur augšā pulcējas cilvēki, viņi grib uzrakstīt statūtus. Tautas frontes statūtus un programmu... bet netiek galā. Vai tu nevari atnākt, tev ir redaktora pieredze.» Pirms tam es biju vienā sanāksmē pie kinošņikiem. Pēc Radošo savienību plēnuma viņiem bija viena liela sanāksme Kino namā. Un man tur bija jāuzstājas. Tad es runāju par radošās inteliģences lomu, izteicu savas šaubas. Es runāju, un man paslīdēja tāds vārds - «revolūcija». Cik tas bija apzinīgi, cik - ne, bet es teicu, ka radošā inteliģence diez vai varētu vadīt kaut ko tādu. Es jau drusciņ pēc Ļeņina toreiz vadījos. Tur runāju skeptiski - ka nav, kas vada visu to kustību. Es nezinu, vai tas bija pēc tam, kad Avotiņš atteicās, bet katrā ziņā mēs neredzējām, ka būtu kāds līderis.
bet par to sapulci tālāk. Tātad - kad Sandra Kalniete nonāca un aicināja, es piekritu, jo pēc Literatūras un Mākslas bija drausmīgi sēdēt tajā stūrī. Taču nebija tā, ka es paceļu karogu un iesim par Latvijas neatkarību. … Tā jau nebija. Kad uzgāju augšā, tur jau priekšā bija Laķis, Freimanis, varbūt Meļķis, Šteins Valdis. Nu tur bija tāda grupa, kas rakstīja un mocījās. Un tad mēs sadalījāmies jau darba grupās. Bija tikšanās ar Jāni Peteru, viņš bija Radošo savienību padomes priekšsēdētājs tajā laikā, un viņš teica, ka vajadzētu līdz 30. augustam būt visam gatavam. Tad mums sākās ellīgi intensīvs darbs. Visu sagatavojām līdz augusta beigām un gala slēdzienu vēl rakstījām Jūrmalā rakstnieku radošajā namā. Tad jau es reāli vadīju šo darbu, abas komisijas bija apvienotas - gan lēmumiem, gan statūtiem, gan programmai. Uzrakstījām vēl rezolūcijas daļas, un tad bija jābrauc uz tikšanos Radošo savienību padomē. Tas jau bija Rakstnieku savienības lielajā zālē. Tur bija žurnālistu pilns, telekameras. Tur gāja vaļā milzīgi skaļi. Biju galīgi samulsis. Es biju džemperī, mēs bijām apauguši ar bārdām, tādi… mežonīgi.
Tā tad bija organizācijas sapulce, kur jūs programmu prezentējāt?
Nē, tā nebija orgkomiteja, jo pirmās sēdes notika septembrī. Tas septembris bija drausmīgs tādā ziņā, ka drusciņ jau pēdas svila. Pa šo namu (Benjamiņa nams, kur toreiz atradās radošo savienību biroji - red.) cilvēku plūsma gāja tā, ka likās - trepes ielūzīs. Burtiski divu nedēļu laikā 70 tūkstoši iestājās Tautas frontē. Daudzi nāca, mums vajadzēja turpat sēdēt blakus komisijai un uzklausīt viņu likteņus. Un visi mums teica - dariet, dariet! Mūs jau bikstīja no apakšas, lai kaut ko darītu. Kur tapa Tautas fronte? Tā tapa droši vien kaut kur partijas, Centrālās komitejas galvās … varbūt. Nu arī kādos citos cilvēkos, protams. Bet tā stihija bija milzīgi liela. Kad parādījās pirmās ziņas, tur jau vairs neviens neko nevarēja darīt.
Neviens nevarēja izkontrolēt?
Divas lietas bija, ko gribēja izdarīt partija. Partija gribēja, lai Tautas fronte sastāvētu vairāk nevis no indivīdiem, bet no sabiedriskām organizācijām, no kolektīviem. Tas pajuka, jo statūtos pieņēma, ka tā būs individuāla organizācija. Otrs - partija sūtīja iekšā savas organizācijas. Proletāriešu rajons sūtīja no savām kuģniecības organizācijām Tautas frontes grupu pieteikumus. Simtiem grupu! Neviens nezināja, ko darīt ar šīm grupām. Aviācijas institūts atsūtīja vairākus simtus grupu. Viņi aizgāja pat prom no Tautas frontes pirmā kongresa, jo viņiem nedeva iespēju.
Kad tu saprati, ka tie vairs nav joki? Tu biji pieredzējis gan partijas darbā, gan uzņēmumu vadot.
Man pēdas svila tad, kad redzēju, ka iet cilvēku masas augšā (pa kāpnēm Benjamiņa namā - red.). Man bija arī baiļu sajūta, ka nezini jau, ko uzņemies, kādu vēsturisku misiju uzņemies… Tur ārpusē stāvēja arī diezgan liela grupa cilvēku, acīmredzot drošībnieki tajā skaitā, kas mūsu māju drusciņ vaktēja, lai kaut kas nenotiktu, neuzsprāgtu. Jo mēs taču pazinām mūsu padomju valsti, kam ir stabila, liela armija. Visspēcīgākā. Un represīva!
<..> Latvijas Tautas frontes pirmais kongress nebija iešana uz nacionālo neatkarību. Pirmā kongresa uzdevums bija nodibināt organizāciju. Mums daudzi pārmet, ka gājām uz kompromisu un ka tikai radikāļi palīdzēja izvēlēties. Muļķības! Vienkārši pirmajā kongresā neko vairāk nevarējām izdarīt. Par iziešanu no PSRS tur vēl nebija ne vēsts. Par suverenitāti runājām. Vairāk suverenitātes vajadzīgs, vairāk demokrātijas vajadzīgs, vairāk cilvēciskuma.
Kas tad praktiski bija Tautas frontes vadībā? Tu biji viens no līderiem.
Atceros, ka mēs priekšvakarā pavisam neliels bariņš bijām - Šteins, Sandra Kalniete. Vadītāja jautājums nebija atrisināts. Cerējām uz Peteru. Bet Peters par vadītāju būt negribēja, un es viņu daudzējādi saprotu. Vai Daini piekomandēja no…
Dainis toreiz ar Daugavas rakstiem tavā Literatūrā un Mākslā bija uz viļņa.
Uz liela viļņa. Viņš varēja būt karognesējs. Pašam man ir tādas aizdomas… es drusciņ ar aizdomām arī pielādēts, ņemot vērā to visu laiku, ka tomēr viņu, Daini, kaut kur pabīdīja no augšas. Bet tās ir manas aizdomas. Dainis toreiz bija delegāts partijas 19. konferencē. Tas bija astoņdesmit septītajā, kad Gorbačovs bija jau bišķi nostiprinājies, jau palaidis glasnostj.
Kas reāli notika?
Reālais Tautas frontes vadītājs bija valde. Katru nedēļu sanācām. Es biju pirmais valdes priekšsēdētājs. Arī orgkomiteju vadīju vienu reizi. Mani septembrī atstāja gandrīz pilnīgi vienu - Sandra aizbrauca uz Indiju, Peters arī kaut kur aizbrauca. Es biju strādājis pie statūtiem un programmas, es arī visu perfekti zināju. Atceros, kā strādāju pie kadru pieņemšanas, sevišķi, kad vajadzēja informācijas centru veidot. Pretī uzreiz bija Interfronte, jo tā sāka strādāt jau oktobrī. Kongress jau viņiem notika 1989. gada janvārī. Pilnīgi ir tāds iespaids, ka Maskava radīja Interfronti, jo nevar vienlaicīgi visās republikās veidoties tāda organizācija Interfronte. Atsūtītais Lopatins bija kārtīgs provokators. Uz to jābūt mācītam, uz to jābūt sagatavotam. Es uzskatu, ka Tautas fronte pastāvēja tikai divus kongresus. Pēc tam jau sākās kaut kas cits. Es pat kaut kur to nopublicēju, ka «vajag likvidēt Tautas fronti». Ražuks bija pēc tam uz mani apvainojies. Bet tad jau bija pienācis laiks veidot partiju sistēmu.