Latvijas politikā gluži kā burvju mākslinieka priekšnesumā: te ministrs ir, te ministra nav, te atkal tas ir savā vietā, kaut cits. Nekādu pārsteigumu, nekādu strīdu par ātro, kā tagad mēdz teikt, rotāciju. Viss notiek, gluži kā iepriekš plānots un saskaņots.
Runa, protams, par Gunta Belēviča nomaiņu pret Andu Čakšu veselības ministra amatā. Cik noprotams, Belēviča izstumšana no politikas jau ilgstoši bija tikai laika jautājums - ministram tā arī nebija izdevies kolēģiem un plašākai publikai izskaidrot paša sākto reformu būtību, vienīgais, kas bija saprotams, ka par jebkuru pārmaiņu vienīgo nosacījumu viņš izvirza papildu naudas nepieciešamību, kas, protams, visu iedzen strupceļā, jo pie naudas dalīšanas ir savējie un tikpat labi lielāku finansējumu vajag arī citām nozarēm.
Uz ko varam cerēt, raugoties nākotnē?
Jau izskanējušas dažu ekspertu paustās bažas, vai jaunajai ministrei būs pieliekami liels viņu deleģējošās partijas atbalsts. Manuprāt, būs - ir divi faktori, kas tā liek domāt. ZZS politiskajiem reitingiem pievērš ārkārtīgi lielu nozīmi, un skaidrs, ka negribēs vēlreiz izgāzties, pārvaldot attiecīgo jomu. Tas nozīmē, ka papildu resursi visdrīzāk tiks veltīti tam, lai viņas darbs pozitīvi kontrastētu ar priekšgājēja veikumu. Otra lieta - gan jau jaunā ministre labi atceras Vienotības virzītās un pēc tam likteņa varā pamestās bijušās izglītības un zinātnes ministres Seiles bēdīgo pieredzi un gan jau, vienojoties par piekrišanu ministra amatam, politiskā atbalsta jautājumu īpaši pārrunājusi, varbūt pat izvirzot to par vienu no ministrēšanas nosacījumiem.
Lielāka neskaidrība ir par sagaidāmajām reformām veselības jomā. Belēviča izstumšana no politikas, to pamatojot ar amata radītās autoritātes izmantošanu (to, taisnības labad jāsaka, varētu vērst arī pret lielu daļu pārējo pie varas esošo politiķu, bet tas jau ir cits stāsts), nav ļāvusi pēc būtības izdiskutēt, kas no viņa paveiktā labs un tātad turpināms, kas pilnīgi aplams, darāms citādi. Un te jau faktiski būtu jāskatās plašāk - ne tikai uz viena ministra laiku vien, jo vismaz šajā jomā tie nākuši un gājuši pārāk bieži, īsajā pilnvaru laikā kaut ko pa savam mēģinot reformēt. Gluži kā uz dienu pieņemti dārznieki, kas uzspēj vien nokritizēt priekšgājēju veikumu un attiecīgo lauciņu mazliet parakņāt. Līdz ar to no jaunās ministres gribētos sagaidīt programmatisku skatījumu par to, kas maināms, kādā veidā, cik tas izmaksās, kādus upurus tas prasīs un kādu rezultātu dos. Lai visiem - gan nozarē strādājošajiem, gan esošajiem un potenciālajiem pacientiem - skaidrība par to, kas tos sagaida.