Esam Latvijas pierobežā
Alūksnes pensionāru biedrība pirms nepilniem diviem gadiem izveidojusies no kādreizējās pensionāru padomes. «Tagad ir nesalīdzināmi labāk. Kopš 2009. gadā ieguvām šīs telpas, mums ir vieta, kur sanākt kopā, un tas jau ir daudz,» saka kādreizējā pensionāru padomes vadītāja Inta Maka. Biedrības vadītāja Gita Tortuze piebilst: «Tagad varam darboties plašāk.» Martā biedrībai piešķirts sabiedriskā labuma statuss, un tas paverot vairāk priekšrocību - piemēram, vairs nav jāmaksā īre par telpām.
Jāatzīst, Sudrabam ir pieticīga rocība - iztikšana no biedra naudām un, lai gan apmēram 50 kvadrātmetru plašā telpa ir silta un omulīga, kad te nācies uzņemt seniorus no citiem novadiem, visiem bijis par šauru. Divas reizes gadā biedrībai ir iespēja rīkot pasākumus Kultūras namā, taču tās tiek izmantotas, lai pulcinātu pilsētas pensionārus Ziemassvētkos un Lieldienās. «Var nākt pilnīgi visi, maksu par to neviens neprasa. Paši domājam, kā iegūt līdzekļus, lai samaksātu muzikantiem,» piebilst Gita Tortuze. Arī lai aizbrauktu ekskursijā, jāraksta projekts domei - tas ievērojami ierobežo alūksniešus apciemot seniorus tālākos novados, lai smeltos pieredzi. «Pie mums bijuši ciemos pensionāri no Siguldas, no Rīgas Latgales priekšpilsētas, Limbažiem, Jēkabpils. Arī pašiem gribētos kaut kur tālāk aizbraukt. Jā, ielūgumu ir daudz, bet esam Latvijas pierobežā un transports maksā dārgi,» nožēlu pauž biedrības vadītāja.
Nupat biedrībā uzrakstījuši vēl vienu projekta pieteikumu - cerot iegūt datoru, printeri, projektoru, lai savas aktivitātes varētu arhivēt. «Vajadzētu arī līdzekļus rokdarbu pulciņam - šujmašīnu, gludekli, galda lampas, audumus, dziju... Plāni mums lieli, būtu tikai vairāk līdzekļu,» atzīst Gita Tortuze.
Sākumā, nevis beigās
Tomēr optimisma un apņēmības alūksniešiem netrūkst. Pērn pavasarī izdomājuši, ka pilsētai grib uzdāvināt senioru puķu dobi. «Paši stādījām, paši kopjam - pie jaunās pils tā mums lielākā puķu dobe! Cik spēsim, tik pilsētai palīdzēsim arī turpmāk,» saka Gitas kundze.
Biedrības pārstāve Smaida Ozola savukārt stāsta, ka dāmas ada zeķes speciāli Alūksnes pansionāta iemītniekiem: «Katru gadu Jāņos un Ziemassvētkos ejam pie viņiem, aiznesam arī kaut ko no saviem dārziem. Vēl sadarbojamies ar Sociālo dienestu - iznēsājam pa pilsētu paciņas tiem, kas vecāki par 80 gadiem.»
Bet Edvīns Svars atzīst - biedrības mērķis bijis izveidot centru, «ap kuru grozīties visiem pensionāriem». Tagad trešdienās Sudraba durvis atvērtas ikvienam pensionāram - te notiek informatīvi tematiskās tikšanās ar pašvaldības pārstāvjiem, kultūras, veselības iestāžu vadītājiem. Bijuši arī bankas pārstāvji, runājuši par internetbankas izmantošanu, par eiro. Temati visplašākie - pirtslietas, galda spēles un pat vīru došanās medībās un šīs jomas specifika!
Bet, kad ciemos atbrauc viesi no citiem novadiem, seniori uzņemas gida lomu. «Vadāmies pēc principa, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Un patiesi - daudz ko mēs, pensionāri, varam paveikt paši. Caur šiem pasākumiem cenšamies popularizēt Alūksni, gan tās vēsturi, gan atpūtas, sporta iespējas - gan bērniem, gan pensionāriem. Un sākam savu stāstījumu ar to, ka esam Eiropas Savienības sākumā, nevis beigās. Mums ir, ko parādīt, ar ko palielīties,» uzsver Edvīns Svars.
Visgrūtākais posms
Pašlaik biedrībai pievienojušies jau 75 biedri. Tas nav daudz Alūksnei, kurā ir ap diviem tūkstošiem pensijas vecuma ļaužu, taču, kā atzīst Gita Tortuze, pamazām ieinteresēto kļūst vairāk.
Skaidrīte Svara ir aizrautīga rokdarbniece un stāsta - tas tomēr prieks, ja sieviete pensijas gados atnāk un saka: «Beidzot vecumdienās zeķes adīt ir jāiemācās!» Iemācās arī - šūt, adīt, tapot, tamborēt. «Tas ir kā eliksīrs sirdij, ja šajos gados vēl kaut ko var iemācīties. Jo cilvēks mācās visu mūžu. Un ko paši protam, to labprāt mācām arī citiem,» teic Skaidrīte un Edvīns.
Vēl Sudraba dāmas spēlē teātri! «Pašas rakstām scenārijus, par sevi pasmejamies, izspēlējot ikdienas ainiņas. Tas nav viegli - no nekā radīt kaut ko. Šajā vecumā turklāt cilvēki arī kautrējas, bet mēs taču visi esam dzīves gudri. Katrs esam personība. Jā, reizēm ir pagrūti pieslīpēties, lai būtu kā cimds ar roku. Bet mēs to gribam!» stāstījumu papildina Anita Šūpule.
Alūksnes pensionāru biedrībā uzskata - jāvar palīdzēt tiem, kas nupat aizgājuši pensijā. Tas esot visgrūtākais posms. «Tā sajūta, ka pirmdien vairs nav jāiet uz darbu, ka vairs neesi vajadzīgs... Ļoti grūti. Tolaik raudāju, pārdzīvoju,» sevi atceras Līvija Galla un atzīstas: «Uz biedrību ilgi nevarēju atnākt - domāju, ko nu te darīšu. Bet atnācu, un man patika! Te mēs viens otru nomierinām.»
Tiesa, daudzi iesēžoties mājās un tad izkustināt ir grūti. «Viens atrunājas, ka vēl nejūtoties kā pensionārs, cits darbā bijis liels priekšnieks... Vēl kāds sēž mājās pārliecībā, ka pensionāru biedrībā neesot ko darīt. Bet te mēs visi esam pensionāri! No tā, kāds ir šis pārejas posms, atkarīgas arī tālākās vecumdienas. Svarīgi ir tās neizniekot,» uzsver Edvīns Svars.