Vēl tikai pirms dažiem gadiem cilvēkam, kurš ikdienā staigāja ar, teiksim, pie krūtīm piespraustu Latvijas karodziņu, bija jārēķinās, ka apkārtējie uz viņu skatīsies mazākais aizdomīgi. Pastāvēja diezgan liela varbūtība, ka uz ielas šī cilvēka virzienā tiks raidīti nicīgi skatieni, ik pa laikam atskanēs piezīme - nacists - un pat darba kolēģi apjautāsies, kam tev tas īsti ir vajadzīgs. Vienīgie regulārie un patiesi īstenie ikdienas patriotisma apliecinājumi Latvijā bija demonstratīvās Georga lentītes pie automašīnu antenas un Krievijas karogi to vējstiklu logos. Tā tas bija, taču laiki mainās, un, gadu no gada Latvijai kļūstot vecākai, daudz nobriedušāki kļūst arī tās pilsoņi. Nu jau pie apģērba, automašīnas vai velosipēda piestiprināti Latvijas karodziņi nešķiet nekas ārkārtējs, un, lai gan joprojām pietiekami bieži šī iemesla dēļ uz ielas var nākties saskarties ar naidpilnu reakciju, tā tomēr acīmredzami gājusi mazumā.
Arī svecīšu gaismiņu 11. novembrī pie Valsts prezidenta pils mūriem kļuvis vairāk, un tas viss, neskatoties uz to, ka milzīgs daudzums cilvēku vieglākas dzīves meklējumos devušies svešumā. Aizbraukuši uz atgriešanos vai neatgriešanos, un viņu gluži vienkārši šeit fiziski nav. Taču, it kā par spīti visam, gaismiņas ir, turklāt aktīvākie patriotisma demonstrētāji ir jaunieši. Tie, kuriem tagad ir apmēram tikpat, cik atjaunotajai Latvijai. Ir izaugusi un lielajā, patstāvīgajā dzīvē izgājusi paaudze, kurai neatkarīga Latvija ir pilnīgi pašsaprotama lieta, paaudze, kura jau piedzimusi brīvā Latvijā un kurai nav pilnīgi nekādu atmiņu par laikiem, kad bija citādi. Viņiem patriotisms nozīmē kaut ko pavisam citu nekā tiem, kuri pasaulē nāca kā Padomju Savienības pilsoņi. Viņiem tā demonstrēšana nav pašmērķīga, iemācīta vai pašu izdomāta. Viņiem tā ir dabiska, iedzimta, kopā ar mātes pienu iezīsta. Un tā ir laba ziņa Latvijai. Jo viņu bērniem svešie - kā ļauns murgs izgaisušie - laiki būs vēl tālāki un nesaprotamāki, savukārt Latvija - tikai sirdij tuvāka un pašsaprotamāka. Mīļāka.
Jebkur Eiropā, Anglijā, Portugālē, Albānijā vai kur citur, ļaužu masas kopumā lepojas ar piederību savai valstij, publiski izrādīt dzimtenes karogu ir organiska, loģiska lieta, un neviens demonstrētāju neiedomājas apvainot pārliekā nacionālismā. Rādās, ka tagad pienācis arī Latvijas laiks, tās jaunie ļaudis ir izauguši, izslimojuši gļēvo sevis noliegšanas un pazemošanas posmu, ielaižot sevī arī īstu, patiesu lepnumu. Un, par spīti visām ekonomiskajām grūtībām, nākotnē sarkanbaltsarkano karodziņu pie ļaužu sirdīm un krūtīm kļūs tikai vairāk un vairāk.