Viņa slavenākais teiciens: «Nomiršana nav noziegums.» Legālās eitanāzijas aktīvists arī gleznoja un komponēja. Tolaik sirmās kundzes draudzenei, kurai bija starp 80 un 90 gadiem, tika diagnosticēta sirdskaite. Viņai bija ļoti laba, dārga veselības apdrošināšana, un ārsts viņai bija iestāstījis, ka pēc operācijas viņa jutīsies kā jauna meitene! Draugi viņu mēģināja atrunāt, bet kundze noticēja ārstam. Jā, sirdi izdevās glābt, toties pēc piecām vispārējās narkozes stundām funkcionēt atteicās aknas, nieres un citi orgāni, līdz ar to viņa komas stāvoklī tika pieslēgta pie mākslīgās dzīvību uzturošās aparatūras. Kad beidzās apdrošināšanas nauda, paciente nomira. Kāda sakritība!
Kad manis koptā kundze vairs nejaudāja nokārtoties tualetē, bija pienācis laiks viņu ievietot pansionātā. Radinieki ar lielām grūtībām atrada tādu pansionātu, kura vadītāja apsolīja, ka letālas veselības krīzes gadījumā paciente pie mākslīgajām plaušām pieslēgta netiks… Ka viņai vienkārši ĻAUS nomirt. Tā arī notika. Bet šī neoficiālā noruna robežojās teju vai ar likuma pārkāpumu. Tajā pašā laikā vienā no lielajām amerikāņu avīzēm sekoju līdzi kādas ģimenes nedienām. Nedziedināmi slimā māte komas stāvoklī, pieslēgta pie attiecīgās aparatūras, atradās astoņus gadus. Viņai bija šaušalīgi izgulējumi un vēzis, ko viņai, komā esot, vairākas reizes izoperēja un turpināja mākslīgi elpināt un barot. Viņas vīrs neveiksmīgi tiesājās ar valsti par tiesībām ļaut savai sievai nomirt. Šī cīņa norisinājās daudzus gadus, līdz afekta stāvoklī slimnīcā viņš izrāva sistēmas vadus no elektrības kontaktiem un pārtrauca savas sievas pazemojošo stāvokli. Amerikā labprātīgas eitanāzijas jautājums ir karsts kartupelis, kuru liekulīgā (komerciālai medicīnai izdevīgā) «humānisma» mērcē viļā līdz ar kristīgo demagoģiju, ka «krusts jānes līdz galam» un ciešanas ir samaksa par grēkiem, kuras šķīsta un tuvina Dievam. Diez vai krustu var nest cilvēks, kurš nespēj tikt līdz tualetei, cieš neizturamas sāpes vai atrodas «dārzeņa» statusā bez skaidras apziņas un spējas kustēties. Ikviens saprātīgs cilvēks domā par sava mūža nogales kvalitāti un pāriešanu aizsaulē. Kāds ļoti pragmatiski domājošs mednieks, kad reiz pārspriedām šo tēmu, teica: «Man ir bise...»