Turpinot strādāt un aizrokot bedri, viņus nāktos dzīvus iecementēt pazemē. Puiši gribot mazos glābt, bet nezinot - kā? Būvdarbu vadītājs esot gatavs apturēt darbus, ja vien kāds mēģinātu kaķēnus dabūt rokā.
Ar vienu piegājienu
Es dzīvoju renovējamajā ēkā, tāpēc kooperatīva darbiniece zvanīja man, zinot, ka ikdienā rūpējamies par sešiem būdiņās pie mājas dzīvojošiem kaķiem. Par kaķa bērnu eksistenci mums nebija ne jausmas - kaķene ik vakaru nāca paēst pie kaķu kopgalda un pēc tam nemanāmi pazuda. Viņa bija uzmanīga un cītīgi slēpa atvases no ziņkārīgām acīm. Kaķēni jāglābj, bet kā viņus dabūt laukā?
Zinot, ka Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš uzkonstruējis īpašu kaķu ķeramo būri, zvanīju viņam. Ivara sieva Ingrīda atveda būri un ieteica - vislabāk tādi izsalkuši radījumi nāk uz žāvētām reņģītēm, jo tās kārdinoši smaržo. Dabūjām zivis. Jau krietnā tumsā novietojām būri pie bedres. Ielikām iekšā zivtiņas. Cerību, ka kaķēnus noķersim, bija maz. Taču paveicās. Nepaguvām lāgā aiziet aiz stūra, kad dzirdam - bāc, būra durtiņas aizkrīt! Ar pirmo piegājienu izdevās noķert visus četrus! Objekta apsargs palīdzēja kaķēnus uznest dzīvoklī. Palaidu viņus uz slēgtās lodžijas. Mazuļi skaisti - viens ruds ar baltu krūtiņu, divi dūmakaini pelēki ar baltiem zābaciņiem un baltu žabo un viens melnītis. Pārbijušies viņi vienā stūrī saspiedās pūkainā kamoliņā! Iekārtoju midziņu, noliku ēdamo, ūdeni un smilšu kasti. Pašā vakarā aprakstīju piedzīvojumu portālā Facebook. Cilvēki sūtīja atsauksmes, priecājās, uzmundrināja!
Zirņi zem kumodes
Izrādījās, ka mazajiem piemīt labas manieres - viņi uzreiz saprata, kam domāta smilšu kaste, un naktī izmantoja to pēc pilnas programmas! Joprojām bija nobijušies - mani ieraudzījuši, kā zirņi paripoja zem kumodītes. Pievakarē ar kaimiņieni, dzīvnieku glābēju Oļesju tomēr sadabūjām kaķēnus rokā. Izrādījās - nemaz nav mežonīši, ļāvās murcīties pa rokām un mala dzirnaviņas. Vienīgi melnis darbojās pēc principa divi vienā - murrāja un, zilās actiņas izbolījis, dusmīgi šņāca. Prieku par žiperīgajiem kaķēniem aizēnoja laika apstākļi - lodžiju izpūta auksts ziemelis, bet mazie, palikuši bez mammas siltuma un piena, ātri zaudētu spēju pretoties infekcijām. Istabās sīkos nevarēju vest, jo man greizsirdīga kaķene un sunīte, kas kaķēnus nobaidītu.
Vietas pietika visiem
Vēl viena nakts, un arī pirmais nedarbs - no plaukta nogāzta trīslitru burka ar brūkleņu ievārījumu! Nekas, galvenais, ka burka neuzkrita nevienam uz galvas! Pusdienlaikā piezvanīja Sandra Vilciņa no Mežaparka. Viņa jau ilgus gadus dod pagaidu mājas ielas kaķiem, atveseļo un atrod tiem mājas. Izlasījusi portālā manu stāstu, Sandra interesējās, kā tieku galā ar izglābtajiem. Teicu - labi, bet šķiet, ka viņiem uz lodžijas salst un rudulim sāk asarot actiņa. Sandra acumirklī pieņēma lēmumu - es viņus pārvedīšu pie sevis! Saku - tev taču mājās jau ir minči! Sandra pasmējās - kur divdesmit, tur vēl četriem vieta atradīsies! Vispirms viņa gan kaķēnus aizveda uz Beinerta klīnikas filiāli Saharova ielā. Veterinārārsti brīnījās - ziemas laikā kaķene zem zemes izbarojusi tik veselīgus kaķēnus! Māte - varone! Vakaru mazie jau sagaidīja Sandras siltajā mājā, bet man bija priecīgs prāts un asiņojošs pirksts - atvadu sveiciens no šerpā melnīša.
Pazudušos meklējot
Vakarā skatos - kaķēnu mamma, žēli ņaudot, ar ķepiņām kasa aizcementēto ieeju uz bedri. Laikam domāja, ka atvasītes palikušas zem zemes. Piezvanīju un izstāstīju bēdu Sandrai Vilciņai. Viņa atkal - ved kaķeni šurp, lai baro bērnus! Zināju, ka kaķeni būs grūtāk noķert, jo viņa ir ļoti tramīga! Izstrādājām rīcības plānu. Atbrauca Sandras vārda māsa Sandra Pumpure un kaķu ķērāja Jūlija. Izrādījās, viņa ir īsta profesionāle! Pēc desmit minūtēm kaķene, kura bija ieradusies uz vakariņām, jau sēdēja būrī! Notikušo viņa uztvēra ļoti mierīgi. Varbūt juta, ka brauc pie saviem bērneļiem! Nokasījām kaķenei uz galvas un muguras saķepušo cementu un ielaidām pie mazajiem. Vēlāk pavērām durvju spraudziņu -uz siltas sedziņas, cieši pieglaudušies mammai, gulēja zem laimīgas zvaigznes dzimušie kaķēni.
Šis notikums deva iespēju sadoties rokās daudziem cilvēkiem. Iespējams, kāds nosodīs - glābj kaķus, kad apkārt daudz cilvēku ciešanu! Tā tas ir, tāpēc lūdzu - ar godbijību pret dzīvību, palīdzēsim ne tikai kaķiem, bet ikvienam izmisuma māktajam - vientuļam kaimiņam un neaprūpētiem bērniem, pateiksim vecākiem, cik ļoti viņus mīlam, aizmirsīsim par steigu, kad runājam ar savu bērnu, ziemas spelgoņā ļausim nakti siltumā mājās pavadīt savam uzticīgajam sunim, nepaiesim garām uz ielas nokritušam. Sadosimies rokās, glābsim un palīdzēsim tiem, kam sāp, kam grūti, kam auksts, kas izsalcis. Nepazaudēsim cits citu!
Pilsons