Mani šādi pulveri nepārliecina, jo man tuvāki ir augi svaigā veidā. Taču par moringu ieinteresējos tāpēc, ka, ceļojot pa Āzijas zemēm, visos tirgos un ēstuvēs trāpījās ceļā dīvaina izskata pākstis un lapotu zaru saišķi, kuriem sākumā nesapratu pielietojumu un vērtību. Pākstīm līdzīgie veidojumi, sasautēti karijos, mērcēs un zupās, gan garšoja ļoti labi.
Vēlāk uzzināju, ka pākstis un lapotie zari pieder moringai, ko dēvē par nemirstības koku, bet vēl biežāk - par mārrutku koku. Un tie nebūt nav vienīgie labumi, ko šis koks spēj sniegt cilvēkiem un zvēriem. Arī sēklas un saknes skaitās ļoti vērtīgas, no sēklām turklāt iegūst eļļu, kas atšķirībā no citām eļļām ilgākas uzglabāšanas laikā neiegūst nepatīkamu piegaršu. Par moringas dzimteni uzskata Ziemeļindiju, taču laika gaitā tas ļoti labi iedzīvojies gandrīz visā Dienvidaustrumāzijā, daudzviet Āfrikā, arābu zemēs un Karību salās. Stāsta, ka apzīmējumu «nemirstības koks» tas esot ieguvis divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tas spējot dziedināt vismaz trīssimt slimību, otrkārt, tas pats spēj izturēt lielu sausumu un nabadzīgu augsni un neiet bojā. Savukārt par mārrutku koku to iesaukuši angļi, kuri moringas ēdamās saknes, kas smaržo pēc mārrutkiem, un lapas, kam piemīt pikanti asa piegarša, savulaik Indijā lietojuši mārrutku vietā.
Ja runā par pulverī saberzto lapu vērtību, tad moringas vērtētāji, šķiet, sadalījušies divās lielās nometnēs. Vieni apgalvo, ka otru tik vērtīgu superproduktu pasaulē neatrast. Otra nometne iebilst, ka moringas pulvera vērtību vajagot salīdzināt nevis ar svaigiem produktiem, bet gan ar piena pulveri, burkānu pulveri, spinātu pulveri. Rezultātā sanāktu, ka moringa ir gana vērtīgs augs, taču ne superprodukts.
Lai kā arī būtu, Senegālā un vēl vairākās Āfrikas valstīs jau pirms gadiem padsmit tika sākti vairāki projekti, lai izmantotu moringu bada un slimību mazināšanai. Novērojumu gaitā ārsti secinājuši, ka moringas lapu pulveris, lietots regulāri, patiešām ievērojami uzlabojis sieviešu un mazu bērnu veselību. Katrā ziņā no jaunām, nenobriedušām pākstīm sanāk ļoti garšīgi sautējumi, tos var gatavot tāpat kā pākšu pupiņas un kopā ar lēcām vārīt biezās zupās un mērcēs. Svaigas lapas mēdz gatavot līdzīgi kā spinātus, no tām sanāk arī garšīgas mērces, līdzīgas pesto. Savukārt sasmalcinātas kaltētās lapas noder kaisīšanai praktiski uz visiem ēdieniem. Tā kā lapām piemīt visai sāļa garša, tad dažkārt ēdieniem pat nav nepieciešams pievienot sāli.