Tas, ka tēma vispār aktualizējusies, ir ļoti labi, jo, iespējams, līdz šim politiķi nepietiekami novērtējuši tādu problēmu kā nabadzīgi bērni, kuriem veidojas sociālās atstumtības riski. Paskatieties, kāda sakritība - tagad sākušās runas par jauna cietuma celtniecību Olainē... Kāpēc tas sabiedrībai vajadzīgs, kas cilvēku noved cietumā? Vairākumā gadījumu kaut kas ir nolaists šķērsām personas bērnībā - vai tur bijusi nabadzība, vai sociālie dienesti nav laikus pamanījuši problēmas ģimenē utt. Ko darīt?
Priekšlikums par lielāku neapliekamo minimumu ir populistisks un neko jēdzīgu nedos. Jo pareizais instruments ir atvieglojumi par apgādībā esošiem bērniem. Ir taču zināms, ka vissmagākās problēmas ir ģimenēm ar bērniem. To vienu vēl izvelk, otro - jau grūtāk, trešais... Šiem atvieglojumiem ir jābūt bērna iztikas minimuma apmērā. Valsts saka vecākiem: jūs tērējat naudu, mēs vismaz par šo minimumu no jums neiekasējam IIN nodoklī. Šobrīd atvieglojums ir 70 latu, no nākamā gada jūlija būs 80, bet pensionāriem neapliekamais minimums ir 165 lati. Manā skatījumā šiem lielumiem jābūt vienādiem. Patīk vai ne, bet par bērnu ir jābūt tāpat kā par pensionāru. Savukārt, ja runājam par neapliekamo minimumu «ierindas strādājošajam», tad arī ir jāskatās - ja runa ir par vienu cilvēku, kurš uztur tikai sevi, tad kāpēc viņš to nevar? Vai viņam šāds īpašs valsts atbalsts ir vajadzīgs? Manuprāt, nē. Īsi sakot, atvieglojumi ir jākoncentrē uz bērniem. Strādājošie mums ir apmēram 850 tūkstošu, bērni - jau zem 400 tūkstošiem. Tātad lats, ko mēs neiedodam strādājošajiem, kļūst par vismaz diviem latiem bērniem.
Visas šīs runas par progresivitāti neapliekamā minimuma apmērā - tiem, kuri pelna mazāk, nosakām lielāku minimumu utt. - tas viss paredz nevajadzīgu ķēpu ar ikgadējo deklarēšanos, smagāku pārvaldi.
Ģimenes valsts pabalsts. To veidojot, doma bija par indeksāciju. Par otru bērnu pusotra bāze, par trešo - divreiz lielāka summa, par ceturto - divarpus. Tad sistēmu saspieda: par pirmo - bāze, par otro - 1,2, par trešo - 1,6, par ceturto - 1,8. Pēc tam atkal bija grozījumi - par pirmo bērnu bāze, par otro - divkāršs apjoms, par nākamajiem - trīskāršs. Igaunijā tas ir risināts vēl radikālāk. Par pirmo ir bāze, par otro arī, bet par trešo apmērs ir apmēram pieckāršs. Kas notika Latvijā krīzes laikā? Labklājības ministrija pieņēma lēmumu nevis samazināt bāzi no 8 latiem atpakaļ uz 6, bet nogriezt šos koeficientus. Un šī koeficientu nogriešana trāpīja tieši ģimenēm ar vairākiem bērniem.
Kādēļ tad šīs idejas netiek īstenotas?
Politikā visu nosaka vēlētāju daudzums. Ģimeņu ar vairākiem bērniem daudzums ir mazs, salīdzinot ar tādu lielu vēlētāju grupu kā pensionāri. Tāpēc var teikt, ka politiķi līdz šim ir strādājuši, orientējoties uz pensionāriem.
Lai gan... Pensionāri arī ir dažādi. Skatāmies uz nabadzīgo, nepamatoti nabadzīgo, grupu. Starp tiem ļoti daudz ir tādu, kuri ir pensionējušies pēc 1996. gada un kuriem laikaposmā 1996.-1999. gads nebija jēdzīgu ienākumu. Kas šie cilvēki ir? Kolhozs: slaucēja, cūkkopēja - smagi strādāti 20, 25, 26 gadi, pa vidam vēl bērni uzaudzināti... Deviņdesmito gadu vidū kolhozi sabrukuši, darba nav. Un, tā kā viņiem šajā posmā adekvātu iemaksu sociālajā budžetā nav, viņi pēc aiziešanas pensijā iekrīt otrajā kategorijā - 58 latu pensija. Repšes valdības laikā tika izveidots mehānisms tieši šai grupai, kurai ir objektīvi zems iemaksu kapitāls, - piemaksas par stāžu līdz 1996. gadam. Ko ar šīm piemaksām izdarīja? Pensionāru federācijas spice panāca, ka piemaksas maksā visiem! Arī tiem, kuriem ir salīdzinoši lielas pensijas. Respektīvi, tika sagrozīta iecere mazināt itin lielo nevienlīdzību pašu pensionāru slānī. Savukārt tiem, kuri pensionējas tagad, piemaksas nav, lai gan pensija varbūt ir ļoti maza. Piemaksa par stāžu ir piesaistīta faktiski cilvēka dzimšanas gadam, un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar sociālo līdzsvaru.
Man šķiet, ka 30-45 gadus veci cilvēki visu šo ēverģēlību rezultātā atsakās nopietni domāt par pensiju...
Tāda problēma ir. Ja cilvēkam ir grūti apmierināt šā brīža problēmas, tad viņam ir ļoti grūti domāt par nākotni. Ir liecības, ka Latvijā cilvēki tā nopietni par savu pensiju sāk domāt tikai piecus gadus pirms došanās pensijā. Un, protams, ja sabiedrība jūt, pat nezinot detaļas, bet jūt, ka pensiju sistēmā ir netaisnīguma elementi, ticība sistēmai zūd.
Jūsu pieminētā vecuma grupa redz arī neskaidrības jomā, kas to skar jau tagad, piemēram, bērna kopšanas pabalsta sistēmā. Kāpēc ģimenei, kurā tētis un mamma solidāri grib strādāt uz pusslodzi, pabalsts nepienākas? Tas nav taisnīgi. Zemteksts ir tāds: lai pabalsts vairāk tiek orientēts uz mammām, kuru ienākumi bieži ir zemāki nekā tēviem, līdz ar to valstij ietaupās nauda. Bet vai tas ir tālredzīgi?
Neticība sistēmai ir mūsu problēma, bet, cik saprotu, arī Rietumos aina bēdīga, jo ekonomika vienkārši nespēj ģenerēt pietiekami daudz naudas pensijām...
Ha, protams, vispirms ir jāuzrāda vērtības, lai būtu ko pārdalīt... Ja valstī ekonomika balstās uz iekšējiem pakalpojumiem: es jums griežu matus, jūs man uzkopjat māju, tad ir dimbā... Ja nopietni, Latvijā veidojas apburtais loks. Jo demogrāfiskā slodze ir lielāka, jo mums ir jātur augstāka sociālās apdrošināšanas iemaksu likme. Jo likme ir augstāka, jo mazāk ir to, kas to grib maksāt, jo vairāk ir aizbraucēju. Un tad mēs visu laiku lāpāmies. Politiķi laiku pa laikam apķeras, ka līdzšinējās aktivitātes tām aplokšņu algām netrāpa. Piemēram, veselības ministres ideja par pakalpojuma sasaisti ar nodokļu nomaksu. Un? Cilvēkam ir 250 latu oficiālā alga, tātad papildus jāmaksā viņam nebūs, un tas nekas, ka aploksnē viņam ir 300 latu... Un tad nāk jaunas idejas, piemēram, ka darba devējiem būs jāfiksē, cik stundu darbinieks strādājis. Šo ideju autori aizmirst, ka kapitāls ir mobils, tas vienā brīdī vienkārši aizbēg.