Valdis trenē mūsu labākos sportistus - basketbolistus, futbolistus, hokejistus un ir privāttreneris gan desmitgadīgiem bērniem, gan septiņdesmitgadīgiem senioriem. Viņa paša galvenais pricips - pēc iespējas ilgāk saglabāt dzīves kvalitāti, būt fiziski aktīvam un ap sevi redzēt tādus pašus cilvēkus.
Azartisko daudz nav
Kas vairāk no svara labas fiziskās formas saglabāšanai - gēni vai veselīgs dzīvesveids? «Gan gēni, gan dzīvesveids. Ja cilvēks to veselību nav briesmīgi samaitājis, tad vecumdienās labu fizisko formu uzturēt var. Ja sevi būs pamocījis, 70 gados vairs neko sevišķu nevarēs,» uzskata Valdis Meikališs.
Trenera ikdiena paiet, vasarā sadalot slodzi starp airēšanu un nodarbībām sporta zālē, rudenī vairāk strādājot zālē - uz trenažieriem, cilājot svarus un hanteles, vingrojot, bet ziemā Valdis arīdzan slēpo - Latvijā ar distanču slēpēm, ārpus tās kāpj uz kalnu slēpēm. Vidēji viņš trenējas sešas stundas nedēļā, kad gatavojas sacensībām - līdz 16 stundām nedēļā. «Ir pāris mana vecuma bijušo sportistu, kas apmēram tādā stilā var izturēt slodzi - tik azartiski. Bet daudz viņu nav. Jo tas jādara regulāri. Man ir viegli - es ar to nodarbojos no rīta līdz vakaram, man tas patīk. Patīk, ka apkārt ir cilvēki, kuriem kā treneris varu iedot jaunas emocijas un sajūtas,» saka Valdis Meikališs.
Par senioru spēlēm Turīnā Valdis stāsta - dalībnieku vecuma amplitūda bijusi plaša, vecākajam sportistam pat 92 gadi! «Airēšanā ir tā priekšrocība, ka varam startēt dažādās vecuma grupās. Jaunākā airētāju grupa bija līdz 37 gadiem, mana, vecākā, - no 55 līdz 60 gadiem. Startēju kopā ar Krievijas airētājiem, bijušajiem komandas biedriem. Viņiem ļoti spēcīga veterānu grupa.»
Kā spodrināt medaļas
Airēšana esot no tiem sporta veidiem, ar kuru var nodarboties ilgi, ja ir normāla veselība. «Skriet 80 vai 90 gados stipri pagrūti, bet airēšanas kustību var izpildīt. Ja no malas skatās, pa gabalu pat nevarēs pateikt, ka astoņvietīgu laivu airē astoņdesmitgadnieki! Jo tajos gados uzkrāta milzīga pieredze un viņi kustas perfekti. Jā, ātruma varbūt nav, spēks nav tik liels, bet kustas smuki. Skatītājiem arī emocijas ekskluzīvas, kad tāds astoņdesmitgadīgs astotnieks nobrauc garām,» pasmaida sportists.
Veterāniem gan šajās sacensībās attieksme pret sasniegumiem esot bezrūpīgāka nekā profesionālajā sportā - ja vinnē, tad priecājas, nevinnē - pasmejas un gatavojas nākamajām sacīkstēm. «Ir vieni, kas brauc piedalīties, apskatīties apkārtni - labi pavadīt laiku. Otri, kas brauc sacensties un cer, ka kādreiz vinnēs. Un tad tie, kuriem ir mērķis uzvarēt. Tie, kuriem jau tāds azarts, ka sāk kolekcionēt medaļas,» stāsta Valdis, neslēpjot, ka pats uz mačiem brauc vinnēt. «Mani neinteresē ekskursijas, es braucu uz sacensībām,» paskaidro sportists. Taujāts, cik viņa kontā ir kopumā senioru mačos izcīnītu medaļu, Valdis smej: «Pēc svara tagad medaļas mēru. Sarēķināju, ka mājās ir 16 kilogrami. Ar pārējiem kolēģiem veterāniem spriedām, ko ar tām iesākt. Viens saka - vajadzētu slieksnī iemūrēt. Katrreiz, kad ej tam pāri, uzspodrini medaļas.»
Vecāks es nejūtos!
Savulaik Valdis Meikališs nodarbojies arī ar kultūrismu: «Bija interesanti pamēģināt, kā tas darbojas. Satrenējos, saaudzēju milzīgus muskuļus - tās jau cita veida emocijas un sajūtas. Ir cilvēki, kuriem bodibildings ir dzīves mērķis. Man kādu laiku bija interesanti, bet tad to nobīdīju malā. Zināmu līmeni sasniedzu - bodibildinga pasaules čempionātā līdz 3. vietai aizgāju, bet sapratu, ka cīnīties par 1. vietu vairs nav vērts. Tas vairs veselību neuzlabo,» neslēpj sportists. «Es esmu centrēts uz kopējo veselības formu, man patīk, ka cilvēks ir gan spēcīgs, gan atlētisks, gan izturīgs, gan ar labu koordināciju.»
Valdis Meikališs braucis arī ar kajaku. «Šogad mazāk, iepriekšējos gados vairāk. Esmu startējis arī supermaratonā pa Gauju uz leju 110 kilometru garumā. Man bija interesanti. Nekad to nebiju darījis, bet trīs mēnešus patrenējos un nobraucu.» Īsu periodu Valdis nodarbojies pat ar niršanu - izmēģinājis, bet... «Skaisti jau tur ir, zem ūdens, bet diezgan stresains sporta veids,» secinājis airētājs. «Tagad esmu apmierināts ar to, ka noturu sevi zināmā fiziskajā kondīcijā. Ir fiziskie rezultāti, ko esmu sasniedzis 33 gados, tad 40, tad 50 gados un tajā robežā tos arī mēģinu turēt. Pašam gan iekšējā sajūta ir tāda, ka man joprojām ir 33. Bet šad tad jūtu, ka nav jau 33... Taču vecāks es nejūtos. Tāpēc, ja piedāvā kāds sportists viņam palīdzēt trenēties, man tas ir interesanti - ar jaunu cilvēku strādāt, kurš zina, ko grib, un kuram varu palīdzēt, izmantojot savas zināšanas. Trenera bagāža man ir liela.»
Cik liela nozīme fiziskās formas uzturēšanā ir uzturam? Valdis Meikališs pārsteidz: «Es zinu, kā vajadzētu un kā būtu jādara. Savu ēdienkarti mainu tikai, gatavojoties sacensībām, tas ir trīs mēnešu periods - tad piedomāju, ko, kā un cikos ēst. Pārējā laikā - ne. Ēdu vienreiz dienā, vakarā, un ļoti daudz. Visu pēc kārtas! Kartupeļus, rīsus, salātus, augļus, šokolādi, cepumus, saldējumu. To visu apēdu desmitos vakarā, apmēram stundas laikā. Kaut ko palasu un eju gulēt. No rīta ceļos augšā un pa dienu negribas ēst. Es nesaku, ka tas ir pareizi - nav pareizi. Bet pirms sacensībām viss kardināli mainās.»
Bilstu, ka tik rūdīts vīrs iesnas droši vien nepazīst... «Slimošanas atceros, kad cits stāsta, kā noslimojies. Tad arī man šķiet - oi, bija tāda īpatnēja sajūta. Bet es tam nepievēršu uzmanību, un slimības aiziet garām. Slimoju reti.»