Svētdien, 11. decembrī, Tallinas koncertzālē Estonia notiks komponistes jubilejas koncerts, kurā uzstāsies Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris Latvija un solisti diriģenta Andresa Mustonena vadībā. Programmā - divi vērienīgi, nozīmīgi skaņdarbi: Gidonam Krēmeram veltītais vijoļkoncerts Offertorium (solists - slavenais krievu mūziķis Vadims Repins) un oratorija Sv. Jāņa Lieldienas.
Atzinību pasaulē Sofija Gubaiduļina guvusi, pateicoties Gidona Krēmera iniciatīvai, - pēc Offertorium pirmatskaņojuma Vīnē 1981. gada 30. maijā. Šis koncerts nu jau ir kļuvis par klasiku, tas ieņem stabilu vietu ASV un Eiropas labāko orķestru un solistu repertuārā, piemēram, 2012. gada 7. jūnijā Offertorium skanēs Birmingemas simfoniskā orķestra mājās - soliste būs Baiba Skride, pie diriģenta pults stāsies Andris Nelsons. Savukārt oratorija Sv. Jāņa Lieldienas ir Sofijas Gubaiduļinas Sv. Jāņa pasijas (2000) turpinājums, pirms trim gadiem Pasija, kuru komponiste uzskata par sava mūža nozīmīgāko darbu, skanēja arī Rīgas Domā.
Cerība dzirdēt sevi
Savā daiļradē un pārliecībā Sofija Gubaiduļina, kura absolvējusi Kazaņas un pēc tam arī Maskavas konservatoriju, vienmēr ir bijusi radikāli nelokāma. Eksperimentējusi ar elektronisko mūziku, spēlējusi retus Krievijas, Kaukāza un Āzijas folkmūzikas instrumentus, pētījusi Rietumu mūzikas kompozīcijas tehniku un palikusi uzticīga savam viedoklim par mākslas garīgo pirmsākumu.
«Maskavas konservatorijā tādi cilvēki kā es tika ļoti nopietni kritizēti. Daudzi pasniedzēji un komponisti teica: «Jā, Gubaiduļina ir talantīga, taču viņas ceļš ir nepareizs.» Un ne jau tāpēc, ka mana mūzika bija īpatnēja - viņiem bija vienalga, kas tur kā skan. Vienkārši padomju mākslā tika atbalstīti tie, kuri bija gatavi atteikties no savas brīvības, vergi. Manas acis un mana rīcība liecināja, ka es nepiederu tam klanam. Tas daudzus tracināja, par to sita. Reiz mans kompozīcijas profesors Nikolajs Peiko aizveda mani pie Dmitrija Šostakoviča, lai es viņam parādu savu pirmo simfoniju. Tā bija slikta. Šostakovičs mani uzmundrināja un atvadoties sacīja: «Es jums novēlu iet jūsu «nepareizo» ceļu,»,» atceras komponiste.
Padomju Savienībā Sofijas Gubaiduļinas mūzika koncertos skanēja reti. «Tā laika oficiālā sistēma nogalināja cerību dzirdēt sevi - kā komponēt tālāk, ja nejūti klausītāju reakciju? Taču totalitārajā sistēmā mākslā tika ieguldīta milzīga nauda. Kultūras ministrijā bija nodaļa, kas varēja iegādāties partitūru, taču ieeja tajā nodaļā bija ļauta tikai tiem, kuri bija gatavi krist ceļos varas priekšā. Mani arī aicināja. Viens no padomju laika oficiālajiem komponistiem, kuram bija liela ietekme, mēģināja mani pārliecināt: «Soņša, uzraksti beidzot kādu uvertīru komjaunatnei! Es tev apsolu labāko koncertzāli, labāko diriģentu, tu varēsi izdevīgi pārdot skaņdarbu ministrijai!» Es teicu - nē. Viņš man atbildēja: «Nu tad arī paliksi bez melnajiem ikriem ledusskapī!» - «Kam man tie ikri vajadzīgi? Man blakus mājā ir dārzeņu veikals, nopirkšu bietes. Tas pat ir labāk nekā ikri.» Es labi apzinājos: viena uvertīra - un smaga sajūta dvēselē uz visu mūžu.»
Viņa pelnīja, sacerot mūziku multenēm (Mauglis, Kaķis, kurš staigāja, kur pašam tīk u. c.) un studijas Mosfiļm filmām (Rolana Bikova Putnubiedēklis ar fenomenālu pavisam jaunās Kristīnas Orbakaites lomu u. c.).
Atkal aicināsim arāju
«Māksla allaž ir ceļš nezināmajā. Tagad vairs nav ideoloģijas spiediena, taču ir kas briesmīgāks - komercijas spiediens. No tā ir jābūt brīvam, neatkarīgam. Māksliniekam nav jābaidās no neveiksmēm. «Man taču jāpelna iztika ģimenei!» - tie ir ļoti bīstami vārdi. No tiem izriet secinājums: «Man ir jāpielāgojas.» Tas nozīmē beigas. Tu zaudē spēju dzirdēt sevī patiesību un pārvērties par ciniķi. Vajag pamanīties atrisināt šo situāciju, kaut ko izdomāt. Aicināt palīgā vecākus, vēl kādu... Vajag kaut ko izdomāt, lai nesagrēkotu pret sevi pašu. Jauniem komponistiem tagad ir daudz grūtāka dzīve, nekā tā ir bijusi man. Viņiem visu laiku stāsta, ka viņi nevienam nav vajadzīgi. Radošam cilvēkam tā ir traģēdija. Jā, es pati savulaik maksāju par to ar dzīvi pusbadā, bet vai tā ir liela cena, ja tev ir pārliecība, ka esi vajadzīgs?»
Komponiste uzskata: XX gadsimts ir devis daudz laba - bagātinājis dzejas, mūzikas, glezniecības pasauli, taču bijusi arī kāda negatīva lieta. «Pirmajā vietā tika izvirzīts novatorisms. Jaunums kā kritērijs. Tas, kas nav jauns, savu ir nodzīvojis. Šāda pozīcija mākslai nav labvēlīga. Daudz veselīgāka ir mana pozīcija: te ir koka lapa. Rudenī tā nomirst, pavasarī - atgriežas. Tā pati lapa, tikai jauna! Tajā pašā laikā tā ir veca. Nevajag katru dienu prasīt revolūciju. Nevajag slavināt māksliniekus par nemitīgiem jauninājumiem. XX gadsimtā revolūcija bija nepieciešama, jo mūzikas tonālā sistēma pārklājās ar asfaltu, un to vajadzēja sadrumstalot un uzart, lai dotu jaunu dzīvi. Visa tā, kas mums šobrīd ir zināms, pietiks vēl 300 gadiem! Kad tas tiks izsmelts, atkal aicināsim arāju. Komponistiem ir jābūt modriem un aktīviem - šī aktivitāte pašreiz ir svarīgāka nekā XIX gadsimtā, jo šobrīd nopietnu mākslu iznīcina pragmatiskais antikultūras vilnis.»
Rostropovičs ar zivi un flīģeli
Kopš 1992. gada Sofija Gubaiduļina dzīvo un strādā Vācijā, palikt šajā valstī viņai palīdzēja Gidons Krēmers. Viņš bija labi pazīstams ar leģendāro šveiciešu mecenātu un diriģentu Paulu Zaheru. Zahera fondā Bāzelē darbojas bibliotēka un arhīvs, kurā glabājas Baha, Bēthovena, Mesiāna, Bulēza, Lutoslavska, Ligeti un citu komponistu manuskripti. Pauls Zahers nolēma iegādāties visu Sofijas Gubaiduļinas partitūru oriģinālus rokrakstā.
Par saņemto naudu 90. gadu sākumā viņa iegādājās mājiņu ar dārzu Apenē netālu no Hamburgas. «Es biju laimīga! Skaņdarbi man nodrošināja mitekli, un sākās dzīve kā paradīzē. Dārza vidū aug koks, par kuru es visu mūžu biju sapņojusi. Pie manis atbrauca Mstislavs Rostropovičs. Ienāca - tāds jautrs, ar milzīgu zivi un šampanieti. Un uzdāvināja man flīģeli Steinway! Es spēlēju cauru nakti, priecājoties, ka varēšu spēlēt, cik vien vēlēšos.»
Sofija Gubaiduļina uzsver, ka viņa ir no tiem komponistiem, kuriem ir svarīgi nevis radīt, bet uztvert to, kas nāk no augšas. «Uztvere ir svarīgāka par radīšanu, un tā ir iespējama, kad nejūties visu laiku par kaut ko norūpējies. Man ir ļoti vienkāršs dzīvesveids, es jau bērnībā nolēmu, ka tā dzīvošu - nepievērsīšu uzmanību sadzīvei. Man bieži nākas ceļot, braukt uz mēģinājumiem un koncertiem - daudz vairāk, nekā gribētos. Tas ir nogurdinoši, un man ir jāpārvar sava tieksme pēc vientulības, jākļūst par citu cilvēku - jābūt komunikablai, kaut gan es tāda neesmu. Man nav nekā svarīgāka par vientulību.»
Sofija Gubaiduļina svētdien, 11. decembrī, sola būt klāt koncertā Tallinā.