Fakts, ka Kanādas firmas pētījumu par uzturēšanās atļauju programmu, kas ņemts par pamatu Ekonomikas ministrijas (EM) piedāvātajiem grozījumiem Imigrācijas likumā, apmaksājuši pašmāju nekustamā īpašuma biznesa lobisti, radīja virkni jautājumu par to, uz kādas kvalitātes un uzticamības pakāpes dokumentiem balstoties Latvijā tiek pieņemti valstiski svarīgi lēmumi. Jo būsim godīgi - tā, kurš par kādu pētījumu maksā, rokās ir diezgan būtiskas sviras, lai ietekmētu to, kas tieši tiek uzrakstīts gala variantā. Turklāt, ja reiz šis kāds par kaut ko tādu ir gatavs maksāt, var diezgan droši izteikt prognozi, ka ir tieši ieinteresēts sev izdevīgā gala rezultātā. Uzturēšanās atļauju programmas vērtējums, protams, nav vienīgais - šādi gadījumi nav kaut kādi kliedzoši izņēmumi, un lietas Latvijā acīmredzot tā vienkārši notiek.
Saglabājot šādu praksi, neizbēgami nonākam situācijā, kurā politiķi un ierēdņi lēmumus pieņem, balstoties uz manipulatīvu, neuzticamu informāciju, un līdz ar to tieši tādas pašas bieži vien izrādās arī šo lēmumu sekas. Tās ir izdevīgas šaurai ļaužu grupai, nevis mums visiem, turklāt publiskajā telpā šie bezargumentu lēmumi tiek pamatoti ar neatkarīgiem un autoritatīviem atzinumiem un ieteikumiem, kuri patiesībā tādi nekad nav bijuši.
Virkne veco demokrātijas valstu šo problēmu risina, veidojot īpašas pētnieku grupas (vēsturnieki, politologi, juristi utt.), kuras darbojas parlamenta paspārnē un tiek dāsni finansētas no valsts budžeta. Tās sniedz atzinumus par visplašāko jautājumu loku, pēta citu valstu pieredzi, un to sagatavotos dokumentus no tiesas var uzskatīt par neatkarīgiem un uzticamiem. Jo par to šiem pētniekiem tiek maksātas adekvātas algas un viņu kompetence nav apšaubāma.
Diemžēl Latvijā šāda institūcija nekad nav darbojusies, protams, dažādus atzinumus mēdz gatavot Saeimas Juridiskais birojs, taču tam acīmredzami trūkst gan jaudas, gan kapacitātes, gan elementāras ieinteresētības. Un, kā parādīja tas pats uzturēšanās atļauju gadījums, galu galā atzinums vienalga tika prasīts ārpusē, turklāt izmantojot ieinteresēto personu nesalīdzināmi lielākās finanšu iespējas.
Daži simti tūkstošu latu, kas gadā būtu nepieciešami šādas institūcijas uzturēšanai, skatoties uz kopējām budžeta izmaksām, būtu niecīgs finansējums. Savukārt ieguvums - nepārvērtējams. Turklāt tas pavisam droši uzlabotu arī politiskās diskusijas un kultūras kvalitāti. Jo gan atbildīgās amatpersonas, gan sabiedrība iegūtu patiešām uzticamus un kvalitatīvus datus, tādējādi debatēs neoperējot ar pašizdomātiem skaitļiem, kā tas ļoti bieži realitātē diemžēl notiek patlaban. Protams, tā nebūs nekāda glābējiestāde, kas acumirklī uzlabos dzīvi Latvijā. Taču jēgpilns un stabils solis uz priekšu gan.