Latvijā šobrīd aktuāls ir reemigrācijas plāns, lai mudinātu ārvalstīs strādājošos latviešus atgriezties mājās, bet jūtamu rezultātu nav. Lietuvu emigrācija skārusi vēl smagāk, tai ir augstākais emigrācijas rādītājs Eiropas Savienībā. Kāds ir Lietuvas plāns reemigrācijai?
Ne tikai Latvijā, arī Lietuvā tiek daudz runāts par to, ka būtu labi, ja izdotos panākt, ka emigrācija ne tikai apstājas, bet arī pavēršas pretējā virzienā un cilvēki sāk atgriezties no ārvalstīm mājās. Bet viss paliek runu līmenī. Iemesls tam, ka no Lietuvas aizbraukuši vairāk cilvēku nekā no Latvijas, meklējams lietuviešu mentalitātē, kam raksturīga spēcīga kopā turēšanās. Lietuvietis aizbrauc uz ārzemēm strādāt, tur veiksmīgi iekārtojas un aicina pie sevis gan ģimeni, gan radus, gan draugus, un šie ataicinātie cilvēki atrod labu darbu un arī sauc pie sevis tuviniekus un draugus. No Lietuvas vēl vairāk nekā no Latvijas uz ārzemēm strādāt aizbrauc jauni cilvēki, jo draugi viens otram pastāsta par ārvalstu darba tirgus iespējām, kā arī palīdz darbu atrast. Domāju, ka no Igaunijas - salīdzinot ar Lietuvu un Latviju - aizbrauc mazāk cilvēku gan tāpēc, ka tur ir augstāks dzīves līmenis, gan arī tāpēc, ka mentalitāte cita.
Igauņi brauc strādāt uz kaimiņvalsti Somiju - nevis uz Lielbritāniju vai Īriju - un brīvdienas pavada Igaunijā. Bet kāds reemigrācijas plāns varētu aizbraukušos mudināt atgriezties?
Vajag piedāvāt cilvēkiem racionālu iespēju savā valstī uzlabot dzīves apstākļus. Diemžēl, konkrētu, racionālu valsts mēroga piedāvājumu nav ne Latvijai, ne Lietuvai.
Vairāki Latvijas uzņēmēji pauduši viedokli, ka reemigrācija sāksies brīdī, kad radikāli pieaugs algas.
Nedomāju, ka zemais algu līmenis ir galvenais aizbraukšanas iemesls, daudz lielāka problēma ir bezdarbs. Cilvēki, kuriem ir darbs un kuriem ik mēnesi maksā algu, uz ārzemēm neraujas.
Bezdarba līmenis Lietuvā šī gada trešajā ceturksnī bija 12,3%, Latvijā - nedaudz mazāks. Lietuvas lielākajās pilsētās un populārākajos kūrortos bezdarbs bija stipri zem 10%. Bet darba devēji sūdzas, ka darbinieku trūkst.
Pilsētās jau situācija nav dramatiska, darba vietas tiešām ir, bet Lietuvā globāla, ilglaicīga problēma ir tā, ka cilvēkiem lauku reģionos vispār nav kur strādāt. Vienkārši nav darba vietu, nemaz nerunājot par darba specifiku vai atalgojuma apmēru. Zinu, ka arī Latvijas laukos ir līdzīgi - vispār nav darba vietu. Tāpēc daudz svarīgāka par algu paaugstināšanos ir bezdarba radikāla samazināšana lauku reģionos.
Jā, Lietuvā no gandrīz 54 tūkstošiem cilvēku, kas emigrēja 2011. gadā, vairāk nekā 80% pirms aizbraukšanas bija bez darba gadu vai ilgāk. Vai jūsu vadītais uzņēmums varētu izveidot ražotni Baltijas laukos un dot cilvēkiem darbu?
Lai veidotu jaunu ražotni, vajadzīgas milzīgas investīcijas. Ja mēs vēlētos attīstīt ražošanu, tad varētu to darīt Rīgā uz jau esošās ražotnes bāzes. Savukārt tas, vai palielināsim ražošanu, vai varēsim radīt jaunas darba vietas, atkarīgs no tā, cik daudz mūsu produkcijas varēsim pārdot. Jo vairāk pārdosim, jo vairāk cilvēku pie mums strādās. Prognozēju, ka pašreizējo ražošanas līmeni bez radikālas paplašināšanas saglabāsim tuvākos trīs četrus gadus nevis tāpēc, ka mēs negribētu palīdzēt bezdarba mazināšanā, bet tāpēc, ka nevaram cerēt uz radikālu noieta kāpumu. Un tas tiešā veidā saistīts ar to, ka emigrācijas dēļ gan Latvijā, gan Lietuvā sarucis iedzīvotāju skaits.
Turklāt visas Baltijas problēma ir arī tā, ka pēc ekonomiskās krīzes tirgus neatdzimst. Cilvēki veikalos pērk mazāk preču, mazāk naudas tērē pārtikai arī tāpēc, ka ir spiesti aizvien lielāku ienākumu daļu izdot par mājokli, gāzi, elektrību, apkuri. Igaunijas un Krievijas tirgū cenšamies nostiprināties tieši tāpēc, ka ir svarīgi palielināt pircēju skaitu.
Kā atšķiras pircēju gaume Latvijā, Lietuvā un Igaunijā?
Algas cilvēkiem Baltijas valstīs ir atšķirīgas, līdz ar to pirktspēja dažāda. Igaunijā algas ir visaugstākās, Latvija ir pa vidu. Lietuvā algas ir viszemākās. Naudas daudzums ietekmē iepirkšanās paradumus, lai gan, protams, nav vienīgais faktors.
Mūsu produkciju - sulas un nektārus - Igaunijā pērk divas reizes vairāk nekā Latvijā un Lietuvā. Igaunijā ļoti populāras ir dažādu ogu sulas, kas Lietuvā nepavisam nav iecienītas, bet Latvijā tā vidēji. Kopumā Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju gaume ir līdzīga, bet pamatīgi atšķiras no Igaunijas pircēju gaumes, kas savukārt līdzinās Skandināvijas iemītnieku gaumei. Kā minējāt, igauņi brauc strādāt uz Ziemeļvalstīm. Tātad pārņem tur vietējās tradīcijas pārtikas izvēlē.
Vēl jāņem vērā tas, ka pircēju gaume ļoti atšķiras saistībā ar dzīvesvietu - vai tā ir lielpilsēta, mazpilsēta, lauki. Jūtam to, ka Rīga dominē ne tikai visas Latvijas mērogā, jo Rīgā mīt vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, bet arī visas Baltijas mērogā, daudz vairāk nekā Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas.
Rīgā cilvēki brīvāk tērē naudu nekā Viļņā un Tallinā?
Rīgu apmeklē lielāks tūristu skaits nekā Viļņu un Tallinu. Rīgai palīdz tas, ka ir attīstīta lidosta, arī Latvijas nacionālā aviokompānija airBaltic, neraugoties uz dažādām grūtībām, tomēr nodrošina tūristu pieplūdumu. Gan jāatzīst, Tallina arī rūpīgi piestrādā, lai pieaugtu tūristu skaits, bet tur ierodas ļoti daudz ceļotāju no Ziemeļvalstīm, it īpaši Somijas, kas arī ietekmē preču izvēli veikalos. Tūristi Tallinā pērk, piemēram, jau pieminētās sulas.
Par Lietuvas saimnieciskās dzīves simbolu kļuvuši zemo cenu lielveikalu tīkli, kas izplatījušies visā Baltijā. Kāpēc šādus lielveikalu tīklus izdevās izveidot lietuviešiem, nevis Latvijas tirgotājiem?
Lietuviešu zemo cenu lielveikalu tīklu veidotāji pareizajā brīdī aizņēma brīvu nišu. Latvijas uzņēmējiem arī bija iespēja šādus veikalu tīklus veidot un brīvo nišu aizņemt, bet viņi to nepaveica, un lietuvieši tikmēr iekaroja tirgu. Lauku reģionos lielveikali kļuvuši par ekonomiskās dzīves centriem. Pircējiem patīk preču klāsta daudzveidība. Savukārt ražotājiem ir vieglāk sadarboties ar lielveikalu tīklu nekā 50 maziem veikaliņiem, kas pieder 50 dažādiem īpašniekiem, jo zinām, kāda stratēģija ir vienam vai otram lielveikalu tīklam, kā tie izturēsies dažādās situācijās. Jāsaka gan, Lietuvā spēcīgo lielveikalu tīklu dēļ krasi samazinājies mazo veikalu skaits. Latvijā mazi veikaliņi vēl saglabājušies, Lietuvā tādu vairs tikpat kā nav.
Kā vērtējat, Baltijas tirgū konkurence pārtikas preču segmentā ir asa?
Katrā valstī ir savi vietējie ražotāji, kas cenšas noturēties. Lietuvas tirgus specifiskā iezīme ir tā, ka ienāk ļoti daudz Polijā ražotu produktu. Polijas ražotāji ir ļoti spēcīgi konkurenti ne tāpēc, ka prastu strādāt labāk, nekā strādā Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas uzņēmumi, bet tāpēc, ka Polijā ir ļoti liels iekšējais tirgus, uzņēmumi var strādāt efektīvāk un produkciju pārdot par zemāku cenu nekā Baltijas valstu ražotāji. Liels vietējais tirgus vienmēr nodrošina to, ka produkcijas cena sanāk zemāka un līdz ar to prece ir vieglāk pieejama pircējam. Jāsaprot, ka cenai šajā gadījumā nav nekāda sakara ar kvalitāti. Latvijā šī problēma vērojama piena produktu jomā, ienāk lētākie Lietuvas produkti, jo Lietuvā lielāks vietējais tirgus, piena pārstrādes uzņēmumiem lielākas jaudas, rezultātā var saražot lētākus produktus, ievest Latvijā un izkonkurēt vietējos ražotājus.
Pazīstat Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmējdarbības vidi. Kurā valstī uzņēmējam strādāt visgrūtāk?
Nav jūtamu atšķirību ierēdņu attieksmē pret uzņēmējiem. Grūtības rada tas, ka Baltijas valstīs ir atšķirīgi likumi un prasības. Piemēram, Latvijā ir stingrākas prasības attiecībā uz sidra marķējumu, obligāti vajadzīga norāde, kas apliecina, ka dzēriens ir legāls un akcīzes nodoklis samaksāts. Pārējās Baltijas valstīs šāda norāde vajadzīga tikai stiprajam alkoholam. Būtu vieglāk, ja prasības visā Baltijā būtu vienotas, kā arī tam pēc Eiropas Savienības uzbūves loģikas vajadzētu būt.
Lietuvā šoruden ievēlēja jaunu parlamentu, izveidota jauna valdība. Vai uzņēmējus gaida radikālas pārmaiņas?
Uzņēmējam vislabāk ir tad, ja nav nekādu pārmaiņu. Seima vēlēšanas un valdības maiņa parasti nes līdzi izmaiņas, kas attiecas arī uz biznesa vidi. Neesmu pret to, ka tiek mainīti likumi, bet ir labi, ja uzņēmēji var sagatavoties pārmaiņām, un pārmaiņas ir konstruktīvas.
Jūs balsojāt Seima vēlēšanās. Esat gandarīts par vēlēšanu rezultātu?
Svarīgākais ir tas, kā strādās jaunās valdības vadītājs un ministri, kādi mērķi viņiem būs un kā tiks īstenoti. Seima vēlēšanās vēl nekad kāda partija nav ieguvusi tik lielu balsu vairākumu, lai varētu dominēt, neveidot koalīciju, pašas spēkiem izveidot valdību, neatkarīgi īstenot savu programmu un vēlētāji varētu prasīt no šīs partijas atbildību. Partijām jāstrādā koalīcijā, un ikviens politiskais spēks saista sevi ar ieguvumiem, bet uz citiem noveļ problēmas.