Pēdējā laika diskusijas par topošo Nacionālo attīstības plānu (NAP) 2014.-2020. gadam kārtējo reizi liecina par nepieciešamību sabiedrībai iedziļināties valsts attīstības jautājumos. Novērtējot valdības paveikto darbu NAP sagatavošanā, tomēr jāatzīst, ka NAP vadmotīvs «ekonomikas izrāviens» pašreizējā redakcijā ir deklaratīvs - tajā nav sniegta valsts attīstības metodoloģija, nepastāv pētījumu bāze, uz kuras balstītos izvēlētie attīstības virzieni.
Ekonomikas izrāviens vai pieaugums, ja arī to izdodas īstermiņā sasniegt, pats par sevi vēl negarantē valsts attīstību. Tiek uzsvērts, ka NAP ir plāns, kā stimulēt izaugsmi un veicināt iedzīvotāju labklājību. Ekonomikas izrāvienu nevar izvirzīt kā valsts attīstības galveno mērķi. Ekonomikas izrāviens var būt tikai līdzeklis, kas ļauj sasniegt izvirzītos valsts attīstības mērķus ilgtermiņā.
Valsts attīstības centrā jābūt cilvēkam un viņa vajadzībām, kā arī videi, kas nodrošina valsts iedzīvotāju labklājību un labsajūtu (well being). Mūsdienās ne vairs ekonomikas izrāviens ir valsts attīstības veiksmes atslēga, bet gan cilvēks ar savām kompetencēm, kurš spēj radīt aizvien jaunas, interesantākas un noderīgākas lietas un radīt labumu sabiedrībai kopumā - būt apmierināts ar savu dzīves kvalitāti un spējīgs realizēt savu potenciālu.
Savukārt, domājot par ekonomikas attīstību, galvenais uzsvars ir jāliek uz inovācijām to visplašākajā nozīmē un darba produktivitātes pieaugumu, kā arī eksporta veicināšanu. Inovācijas un darba produktivitātes pieaugums, ko nosaka apgrozījums uz vienu nodarbināto vai peļņa uz vienu nodarbināto, ir savstarpēji saistītas lietas.
NAP kontekstā jāuzsver, ka ir jāveicina produktivitāte ne tikai apstrādes rūpniecībā, bet arī pakalpojumu sektorā. Tādi kā medicīnas pakalpojumi, loģistika, transportēšana, mārketings, programmēšana, loģistika, mūzikas, izklaides, izpildītājmākslas, videospēļu, dizaina, augstākās izglītības, tūrisma u.c. pakalpojumi ir pasaulē pieprasīti eksportprodukti ar augstu pievienoto vērtību, kuru īpatsvars IKP attīstītās valstīs ir augstāks nekā rūpnieciskajai ražošanai.
Ņemot vērā, ka Latvijas tautsaimniecība ir ļoti daudzveidīga, uz tik daudzu neliela apjoma uzņēmumu skaitu ir apgrūtināta lielu, starptautiskajā tirgū darboties spējīgu uzņēmumu izveidošanās. Tieši tāpēc īpaša uzmanība būtu jāvelta reģionālo starptautisko klasteru veidošanās atbalstīšanai, jo mūsdienās, kad tehnoloģijas attīstās ļoti strauji un attiecīgi mainās patērētāju un biznesa vajadzības, klasteris veicina uzņēmumu starptautisko konkurētspēju.
Tajā pašā laikā ir jāzina, kā šādus klasterus veidot, jo tā nav tikai savstarpēja kooperēšanās vairāku uzņēmumu starpā. Klasteri parasti veidojas industriju vai sektoru līmenī, vai arī uzņēmumi apvienojos, lai risinātu kādu konkrētu tematisku problēmu. Klasteri ir noderīgi, lai savstarpēji saistītie uzņēmumi un valsts organizācijas, pašvaldības, piem., noteikta produkta radīšanā, apvienotu resursus un zināšanas, radītu sinerģiju iekšējā un ārējā tirgū. Klasteri sniedz iespējas ar mazākiem resursiem un investīciju apjomiem sasniegt labākus rezultātus, arī ieviest jaunas inovatīvas tehnoloģijas, jo notiek šo uzņēmumu ieinteresēta sadarbība ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka klasteri var kalpot kā būtisks inovatīvās ekonomikas dzinējspēks. Diemžēl nedz NAP, nedz valdības starpministriju līmenī klasteru attīstības priekšnoteikumu radīšanai nav pievērsta pietiekama uzmanība.
Ja reiz tik svarīgā dokumentā kā NAP netiek runāts par inovāciju nepieciešamību to visplašākajā nozīmē, t. sk. par sociālajām inovācijām, inovācijām valsts pārvaldes sektorā, organizatoriskajām inovācijām, stratēģiskajām inovācijām, lietotāju virzītajām inovācijām, atvērtajām inovācijām utt., par produktivitātes veicināšanu pakalpojumu sektorā, par pakalpojumiem kā svarīgu valsts eksportproduktu, par klasteru veidošanos, tad kā gan Latvijā notiks pāreja uz inovāciju ekonomiku! Turklāt, «inovāciju ekonomiku» kā jēdzienu nevajadzētu pielīdzināt tikai konkrētiem inovatīviem produktiem. Abas lietas, protams, ir saistītas, bet tie ne tuvu nav sinonīmi. Ir jārada inovatīva darbības vide, kas skar atvērtu un izcilu pētniecības sistēmu veidošanu, riska kapitāla pieejamību, cilvēkresursu attīstību, intelektuālā kapitāla attīstību u. c. Kā zināms, Eiropas Komisijas pētījumā par inovāciju snieguma novērtēšanu Latvija jau divus gadus pēc kārtas inovāciju vides ziņā ieņēma pēdējo vietu ES valstu vidū!
Visbeidzot - nedz klasteru veidošanās, nedz inovāciju rašanās nevar būt iespējama bez augstas kvalitātes izglītības, zinātnes un pētniecības. Diemžēl Latvijā pastāvošā pētniecības sistēma minētajā EK pētījumā ir ļoti zemu novērtēta. Valsts prioritātei ir jābūt spēcīgu zinātniski pētniecisko centru attīstībai. Tas prasa ieguldījumus no valsts un uzņēmumu puses. NAP kā mērķi izvirza, ka ieguldījumi zinātnē un pētniecībā būs 2020. gadā 1,5% no IKP, lai gan ES 2020 mērķi ir daudz ambiciozāki - 3%. Valdībai ir jāturpina investēt valsts attīstību virzošajās jomās - izglītībā, pētniecībā un tās infrastruktūrā.
Ļoti negribētos, ka jaunais NAP piedzīvotu sava priekšgājēja likteni, jo iepriekšējā valsts attīstības plāna 2007.-2013. gadam lielākā problēma bija tā, ka tas netika saistīts ar valsts budžetu. Arī tagad situācija ietver tos pašus riskus: reāli pieejamais budžets NAP īstenošanai esot 4,35 miljardi eiro (ap 3,06 miljardiem latu), turpretim ministru vajadzības - jau 11,6 miljardi latu, tas nozīmē kārtējos strīdus par naudas sadali nozaru vajadzībām, nevis vienošanos par prioritātēm kopēju valsts mērķu izvirzīšanā un sasniegšanā.
Ekonomikas doktore, biedrības Stratēģiskās pētniecības un vadības centrs valdes locekle