Pastāv uzskats, ka ministram nav noteikti jābūt politiķim, galvenais, ka lietpratējs. Tomēr pēdējā laika notikumi spilgti parāda - ministram jābūt politiķim.
Pirmais piemērs - iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Kaut neesmu 16. marta pasākumu fans, tomēr ir jāatzīst, ka šajā datumā ministrs tieši kā resora politiskais vadītājs nenostrādāja. Varbūt formāli viss notiekošais pie Brīvības pieminekļa bija pareizs, taču pēc būtības ne, jo bija acīmredzams, ka viens pasākums agresīvi traucēja cita pasākuma norisi. Ne jau visu formālos regulējumos iespējams paredzēt, un tāpēc neparedzētās situācijās ir kāds, kam jāpieņem atbildīgs lēmums. Un šajā gadījumā tas bija neviens cits kā iekšlietu ministrs, kurš, starp citu, turpat atradās. Lēmums par to, ka jānodrošina, lai viens pasākums netraucē otra pasākuma norisi - skaļruņi vismaz ziedu nolikšanas brīdī jāizslēdz. Barjeras taču policija lika. Un pēc pasākuma ministram vēlreiz pietrūka politiskās gudrības - uzreiz atvainoties par neapķērīgu rīcību.
Tā ir likteņa ironija, bet šonedēļ tieši ministra Riharda Kozlovska partijas biedrs, cits ministrs - ārlietu resora vadītājs Edgars Rinkēvičs, drosmīgi nodemonstrēja, ko nozīmē būt ministram - politiķim. Viņš paziņoja, ka neredz pamatojumu «Imantas hakera» izdošanai ASV. Tajā pašā laikā viņš neapstrīdēja tiesas lēmumu par to, ka nav formālu barjeru Čalovska izdošanai (formāli nebija pamatojuma arī paklusināt skaļruņus pie Brīvības pieminekļa?), bet uzsvēra, ka valdība jau tāpēc ir valdība, ka var jautājumu vērtēt arī politiski. Ja jau likumdevējs valdībai ir uzticējis pēdējo vārdu izdošanas jautājumos. Un tieši politiski Rinkēvičs uzskata, ka Latvijas pilsoņa izdošana citai valstij ir ļoti galējs līdzeklis, un, viņaprāt, «Imantas hakera» lieta nav šāds gadījums.
Tāpēc - ja Kozlovskis pārdzīvos neuzticības balsojumu, viņa partijas biedram Rinkēvičam būtu jāņem viņš pāraudzināšanā. Par to, ko nozīmē būt politiķim un nebaidīties pieņemt politiskus lēmumus. Kad tas ir nepieciešams.