Ārstu informēšana par medikamentiem ir būtisks farmācijas biznesa virziens. Tajā darbojas gan pašmāju, gan ārvalstu zāļu ražotāji, līdz ar to konkurence par ārstu prātiem ir ļoti asa. Problēma ir tā, ka Latvijā pietrūkst patriotisma vietējo ražojumu, arī medikamentu, izvēlē. Turklāt patriotisma pietrūkst visos - iedzīvotāju, mediķu, valsts institūciju - līmeņos. Diemžēl ierasta lieta ir tā, ka uz vietējiem uzņēmumiem raugās ļoti kritiski, katru kļūdiņu skaļi apspriež, bet par sasniegumiem ne vienmēr priecājas. Mums arī pārstāvji no rietumvalstīm reizēm liek manīt attieksmi: «Mazās Latvijas uzņēmums, ko gan jūs iedomājaties?»
Protams, patriotismam jābūt saprātīgam. Ja vietējā ražotāja medikaments ir 3-5 reizes dārgāks par ievesto konkurentu, tad nevar gaidīt, ka vietējam būs daudz pircēju. Ja tiek piedāvāti vietējie un ārvalstu medikamenti par līdzīgām cenām, mēs gribētu, lai tiktu novērtēts pašmāju uzņēmuma darbs. Ir Latvijā ražoti medikamenti, kas maksā mazāk par ievestajiem, bet pie iedzīvotājiem praktiski nenonāk. Tāpēc pēdējā laikā esam izvērsuši sadarbības kampaņu ne tikai ar mediķiem, bet arī ar pacientiem. Mums ir sadarbības līgums, piemēram, ar Latvijas Pensionāru federāciju. Ejam pie cilvēkiem, kuru vidū ir daudz zāļu lietotāju, un stāstām, kā pareizi jālieto medikamenti, ko pacients var gaidīt no ražotāja, ko prasīt no valsts.
Panākt, lai iedzīvotāji lieto vietējos medikamentus, ir vieglāk nekā panākt, lai mūsu valsts ārsti tos pacientiem iesaka?
Daudzos gadījumos - jā. Latvijā ir aptuveni desmit tūkstoši ārstu. Katram no ārstiem ir savs medikamentu klāsts, uz ko ārsts paļaujas un gadiem iesaka pacientam, jo par šīm zālēm jūtas drošs. Tāpēc īpaši grūti ir virzīt tirgū jaunu produktu. Kad pie ārsta atnāk pacients un uzdod jautājumu par kādu jaunu vietējo medikamentu, ārsts arī sāk domāt, ka varbūt tas ir uzmanības vērts medikaments.
Jāsaka gan, ka mūsu valstī novērojams diametrāli pretējs pacientu uzticēšanās līmenis ārstiem. Daļa pacientu pieņem visu, ko ārsti saka, bet citi, saklausījušies, ka visi ārsti tiek uzpirkti un korumpēti, ārstu ieteikumiem par vēlamajiem medikamentiem netic nemaz.
Vai nav tā, ka ārstu vidū atrodami farmācijas industrijas uzpirkti un korumpēti mediķi?
Mediķu vidū ir ļoti daudz profesionālu un godprātīgu cilvēku, bet, protams, kā jau ikvienā nozarē, atradīsies arī tādi, kuriem minētie pārmetumi tiek veltīti pamatoti.
Medikamentu tirgū valsts iesaistīta vairāk nekā daudzu citu preču tirgos, piemēram, veicot medikamentu reģistrāciju. Valsts attieksme pret vietējiem un ievestajiem medikamentiem ir identiska?
Zāļu ražotāji reiz sacīja - vajag likumā ierakstīt, ka jāpērk tikai mūsu valstī ražotas zāles. To likumā noteikt nav iespējams. Bet valsts skaidri liek saprast, vai es kā ražotājs valstij esmu vajadzīgs. Ja tirgū ir brīva niša un iedzīvotājiem vajadzīgs mans piedāvātais medikaments, tad medikamenta reģistrācijas procedūra notiek ļoti ātri. Ja pieejamas jau vairākas izvēles, tad arī neviens nesaka - nē, nereģistrēšu, bet visi procesi notiek ļoti lēni. Protams, gribam, lai birokrātiskā mašinērija būtu ātrāka.
Jūs esat strādājis Veselības ministrijā valsts sekretāra vietnieka amatā, pazīstat valsts pārvaldes vidi. Kāpēc birokrātiju Latvijā neizdodas padarīt konstruktīvāku?
Sabiedrībā dominē negatīva attieksme pret valsts pārvaldi, un to es, kad strādāju Veselības ministrijā, daudzkārt esmu piedzīvojis. Nav jau mūsu valsts pārvalde bez problēmām, bet, salīdzinot ar Eiropas Savienības (ES) smagnējo birokrātiju, Latvijas birokrātija nav tā dramatiskākā. ES daudz smagnējākā birokrātija paredz, ka visam jānotiek pēc plāna, bet dzīvē tas nav iespējams. Tāpēc ES finansējumu cenšamies piesaistīt tikai minimāla riska projektiem, bet riskantos projektus finansējam no uzņēmuma peļņas.
Kā jūs vērtējat veselības ministres Ingrīdas Circenes darbu?
Ja es kā farmācijas uzņēmuma vadītājs uzskatu, ka vajag Veselības ministrijai ko ieteikt, tad iesaku. Piemēram, esam iesnieguši priekšlikumus saistībā ar direktīvu, kas paredz, ka aktīvo farmaceitisko vielu ievešana no tā sauktajām trešajām pasaules valstīm būs ļoti ierobežota. Direktīva Latvijā stāsies spēkā nākamā gada 1. jūlijā un var novest pie medikamentu cenu kāpuma. Uzskatu, ka šādas direktīvas ieviešana ir nepārdomāts lēmums. Arī daudzu Eiropas valstu zāļu aģentūras pret to iebilda. Līdz šim mēs, tāpat kā daudzi citi ražotāji, braucām pie saviem piegādātājiem, auditējām, pārbaudījām un uzņēmāmies atbildību. Pēc nākamā gada 1. jūlija būs tā, ka tās valsts institūcija, no kuras mēs iepērkam aktīvās farmaceitiskās vielas, pirkuma kvalitāti un drošību apliecinās rakstiski. Loģiski rodas jautājums, kādi šādai prasībai ir iemesli - neuzticēšanās mums, papildu birokrātijas šķēršļu radīšana, nepieciešamība kaut ko sadārdzināt vai kādu izslēgt no spēles. Vēršoties Veselības ministrijā, iesniedzām savus norādījumus, kādas korekcijas vajadzētu ieviest, lai neapdraudētu vietējos ražotājus, un ceram, ka attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos mūsu ieteikumi tiks iestrādāti.
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis paudis, ka Latvijā nav pietiekamas saiknes starp ražošanu un izglītību. Jūs tam piekrītat?
Ja es teiktu, ka mūsu uzņēmuma saikne ar izglītības sistēmu ir ideāla, man būtu jādodas pensijā, jo tieši apziņa, ka vajag attīstīties, virza gan indivīdu, gan uzņēmumu. Mēs ieguldām izglītības sistēmā, vienmēr pat necerot, ka iegūsim konkrētus rezultātus.
Maksājat stipendijas studentiem, necerot, ka viņi pie jums strādās?
Stipendijas maksājot, godīgi sakot, ceram, ka saņēmēji pie mums strādās. Bet mēs palīdzam izglītības iestādēm cerībā, ka augs vispārējais izglītības līmenis, līdz ar to valsts konkurētspēja, un iegūs Latvijas prestižs. Varbūt tad labi speciālisti brauks pie mums strādāt vakancēs, kuru aizpildīšanai mūsu valstī speciālistu trūkst. Piemēram, Latvijā gadiem negatavo farmācijas tehnologus, bet šādus speciālistus vajag. Bet mūsu valstī ir tikai daži desmiti darba vietu farmācijas tehnologiem, tāpēc izveidot augstskolas studiju programmu nebūtu vērts un patlaban apmācību veicam paši.
Augstākās izglītības sistēmā Roberts Ķīlis norādījis uz daudzām nepilnībām. Vai speciālisti, kuri atnāk uz jūsu uzņēmumu ar Latvijas augstskolu diplomiem, ir kvalitatīvi sagatavoti darbam?
Mēs studējošos ņemam pie sevis praksē jau studiju gados, iesaistāmies jauniešu apmācībā jau no brīža, kad mēs viņus pamanām. Es neesmu tik naivs, lai domātu, ka no izglītības iestādes atnāks pilnībā sagatavoti darbinieki. Ikvienam darba devējam jāiesaistās darbinieku apmācības procesā. Protams, problēmas augstākās izglītības sistēmā pastāv. Mērķis tuvināt augstskolas darba tirgum jau nav nekas jauns, bet atšķirībā no daudziem citiem Ķīļa kungs par šo mērķi ne tikai diskutē, bet sācis rīkoties, lai to sasniegtu.
Roberts Ķīlis arī paudis viedokli, ka nepieciešams izvērtēt zinātnisko institūtu darbu un pārvērtēt finansējuma piešķiršanas kritērijus. Vai sasaiste starp ražošanu un zinātni jūsu nozarē arī nav pietiekama?
Ķīļa kunga uzstādījums izvērtēt zinātnisko institūtu darbību un pārdalīt finansējumu, piešķirot vairāk naudas tiem virzieniem, no kuriem ir rezultāts -gan fundamentālā, gan praktiskā zinātnē -, vērtējams kā pilnīgi pareizs.
Mēs no Latvijas zinātniekiem gaidām vairāk ideju ar praktisko vērtību un gaidām, lai tiktu burtiski apkrauti ar jauniem medikamentiem un varētu izvēlēties, ko ražot un virzīt tirgū, ko ne.
Jūs sacījāt, ka gaidāt, bet vai arī sagaidāt rezultātu?
Mums ir veiksmīgas zinātnieku un ražotāju sadarbības piemēri: pretvēža preparāts ftorafūrs, kas tika radīts Latvijā jau pirms vairākiem gadu desmitiem, un mildronāts, kam gan ir konkurenti, bet joprojām spēcīgas pozīcijas tirgū. Bet šādi veiksmes stāsti parādās labi ja reizi desmit gados.
Latvijas zinātne - arī farmācijas jomā - jau kopš XX gadsimta 90. gadiem cietusi no talantīgu speciālistu emigrācijas. Kā panākt, lai Latvija nezaudē izglītotus, perspektīvus cilvēkus?
Daudzi zinātnieki, kas aizbrauca 90. gados, ir atgriezušies Latvijā. Nenoliedzami, daudzi palikuši un karjeru izveidojuši ārzemēs. Svarīgākais jautājums ir, vai cilvēks brauc prom ar domu iegūt ārvalstu pieredzi un atgriezties, vai arī ar pārliecību, ka neatgriezīsies. Ja zinātnieks pieņēmis lēmumu aizbraukt no Latvijas un neatgriezties, tā ir valsts atbildība, ar valsti saprotot katru cilvēku, kurš aizbraucējam vēl var kādu vārdu teikt, atrunāt.
Tagad atšķirībā no 90. gadiem farmācijas nozares zinātniekiem Latvijā un, piemēram, Vācijā pieejamā vienlīdzīga materiāltehniskā bāze pētniecībai?
Materiāltehniskā bāze, resursi un tehnoloģijas pilnīgi noteikti neatšķiras. Arī atalgojums mūsu valstī ir konkurētspējīgs. Farmācijas nozarē speciālistu trūkst, tāpēc esam spiesti atalgojuma jomā pat pārmaksāt.
Turklāt tiem cilvēkiem, kuri aizbrauc strādāt uz ārzemēm, jāsaprot, ka palicējiem, kuri šobrīd pūlas, lai daudzas nozares Latvijā vispār noturētu, ir un būs priekšrocības mūsu valstī. Nevis tiem, kuri kaut kad varbūt sadomās atgriezties. Vietu vai statusu, ko cer iegūt aizbraukušais, brīdī, kad iedomāsies reemigrēt, būs aizņēmis cilvēks, kurš nekur nav emigrējis, izturējis tepat Latvijā krīzes un pēckrīzes gadus un guvis nenovērtējamu pieredzi.