Uzdevums - izklāstīt vairāk nekā 100 gadu ilgo kinovēsturi muzeja necilajos kvadrātmetros - nebija vienkāršs, tomēr tas ir paveikts tā, ka interesanti būs gan mazajiem (kurš gan laidīs garām iespēju, piemēram, iegriezt praksinoskopa ārējo cilindru un vērot, kā spogulīšos atdzīvojas un sāk skriet zirdziņi), gan tiem, kas skārienjutīgajos ekspozīcijas ekrānos meklēs kontekstuāli saturīgu un pārsteidzošu informāciju par kino.
Kultūra biznesmeņa acīm
«Laiki mainās - vairs nav tā, ka informācijas nogurdinātais apmeklētājs nāks uz muzeju un lasīs lielu tekstu blāķu planšetes, tāpēc šāda veida digitālās ekspozīcijas būtu ļoti nepieciešamas un atbalstāmas,» saka LKA Rīgas Kino muzeja kuratore Līva Pētersone. Kino skapja izveidei - materiālu vākšanai, apkopošanai (kinospeciālistu komanda), digitālā satura izstrādei (uzņēmums Dd studio), tehnikas iegādei un telpu iekārtošanai (mākslinieks Reinis Dzudzilo, scenogrāfe Anna Heinrihsone) - kopumā tika piesaistīti gandrīz 60 000 latu. Finansējumu izdevies iegūt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā Nacionālās identitātes veicināšana, kuras prioritāte ir Latvijas Kultūras kanona vērtību iedzīvināšana. Kino muzejs stāsta par visām kanonā iekļautajām Latvijas kinoklasikas pērlēm un vēl vairāk. Projektu finansiāli atbalstījusi arī Rīgas dome. Šis ir viens no maratona projektiem - sākts tālajā 2006. gadā, tas līdz ar krīzes iestāšanos uz kādu laiku pieklusa, jo līdzekļu nepieciešamās tehnikas iegādei nebija. «Pierādījās, ka kultūras, un īpaši muzeju, jomā vēl ir ļoti jāstrādā, lai tā būtu svarīga potenciālajiem sponsoriem,» atzīst muzeja direktore un viena no Kino skapja koncepcijas autorēm Agnese Zeltiņa. Izrādās, teju 50 mecenātu atteikuši lūgumam palīdzēt veidot mūsdienīgu muzeja saturu. Tāds diemžēl esot kultūras jomas prestižs biznesa vidē, šodien uz mecenātu atbalstu joprojām lielākoties var cerēt klasiskās mākslas: glezniecība, balets un tā tālāk. Kino pagaidām šajā sarakstā neatrodas. «Runājot par muzejiem, būs nepieciešami vēl ļoti ilgi gadi, lai Latvijā tos neuztvertu kā senilas un putekļainas zāles,» teic A. Zeltiņa. «Pat ja kādreiz Kino muzejs kaut ko prasa kinoļaudīm, viņi saraujas un jautā: «Vai tad esmu tik tuvu kapiņiem, ja jau muzejs par mani interesējas?» Mēs gribam būt laikmetīgs muzejs.»
Pa XX gs. sākuma durvīm
Par spīti klapatām, radošā komanda, iedvesmojusies no redzētā grandiozos kinomuzejos Turīnā un Berlīnē, Tartu Zinātnes centrā tepat kaimiņos un rakstniekam Ēriham Kestneram veltītajā mikromuzejā Drēzdenē, kas arī veidots pēc skapja principa, radīja savu versiju stāstam par Latvijas kino. Nez kādas durvis ved Kestnera skapī, taču Kino skapī Rīgā var ienākt pa XX gadsimta sākuma koka durvīm, kuras scenogrāfe Anna Heinrihsone atradusi kādā antikvariātā un rūpīgi restaurējusi. Digitālo ekspozīciju veido sešas tēmas. Latvijas un pasaules kino laika lineāls (autores - kinokritiķe Dita Rietuma un kinožurnāliste Kristīne Matīsa), kas skatāms gan kā projekcija uz sienas, gan skārienjutīgā ekrānā, atspoguļo norises kino no pirmsākumiem XIX gadsimta beigās līdz mūsdienām. Pirmie kinoseansi Rīgā, izrādās, notikuši uzreiz gadu pēc tam, kad uz pirmo oficiālo kinoseansu 1895. gadā Parīzē aicināja slavenie brāļi Limjēri. Atliek tikai uzspiest uz melnbaltas bildītes ekrānā, un var noskatīties vienu no pirmajiem dokumentālajiem kinouzņēmumiem - Krievijas cara Nikolaja II viesošanos Rīgā 1910. gadā. Šādu apmeklētājam patīkamu interaktīvu lietiņu muzejā tagad ir daudz. Laika lineāls pašlaik beidzas līdz ar 2010. gadu, kad pēc daudziem gadiem tika pieņemts Filmu likums.
Cita sadaļa - Latvijas Nacionālās kinomākslas sākums (kinozinātniece Inga Pērkone) - stāsta par laiku no mēmā kino skaņu filmām, kā arī pirmajiem «nacionālajiem grāvējiem». Kinozinātniece Anita Uzulniece ir sagatavojusi stāstu par dokumentālo kino, kas atklāj visas Rīgas poētiskās dokumentālās kinoskolas atslēgas figūras. Sadaļā Animācija (kinožurnāliste Ieva Viese) var uzzināt par animācijas filmu veidošanu, izcilākajiem autoriem, studijām un filmām. Stāstu, kā padomju laikā tapa kino un kā darbojās kino cenzūra, sagatavojušas K. Matīsa un I. Pērkone, savukārt kinokritiķe Daira Āboliņa izveidojusi latviešu izcilāko un skatītāju visvairāk mīlēto kinorežisoru un aktieru zvaigznāju.
Kas ir Vija Artmane?
Rakstot esejas par latviešu kinorežisoriem un aktieriem, D. Āboliņai sāpējusi sirds, ka strikto apjoma ierobežojumu dēļ daudzas izcilas personības pagaidām zvaigznājā nav iekļautas. Izaicinājums bijis mazā apjoma esejās apvienot faktoloģiju, nelielu analīzi un atraktīvu pasniegšanas formu. «Vismaz manā paaudzē katrs zina, kas ir Eduards Pāvuls, kas ir Uldis Dumpis, kas ir Ivars Kalniņš, un tagad uzraksti par viņiem vienu rindkopu!» saka kinokritiķe. «Mēģināju saprast, ka mans uzdevums ir uzrakstīt arī par to laiku, kad viņi varēja, piemēram, pārstāvēt kādu noteiktu tipāžu grupu vai ienesa kaut ko pilnīgi jaunu padomju telpā. Kas tas bija par nepieradinātu džeku, brīvdomātāju, kāds toreiz bija Jānis Paukštello? Kāpēc Līga Liepiņa mainīja tādas samērā korektas, pareizi runājošas un kustošas sievietes?» Visgrūtāk esot gājis ar Ivaru Kalniņu, taču palīdzējis kāds kinozinātnieces Valentīnas Freimanes raksts.
Ekspozīcija, kas ar laiku tiks papildināta, būs arī laba ekskursija tiem, kuri domā, ka latviešu kino netiek filmēts. Muzeja pārstāves teic, ka tā diemžēl esot realitāte, jo skolās par kino vispār netiek mācīts - Vijas Artmanes vārds daudziem ir tukša skaņa. Ko liksim uz laika lineāla ass pēc 2010. gada? Ir daži vērā ņemami starptautiski sasniegumi un liels jauno režisoru pieplūdums. «XXI gadsimtā ir nomainījušās kinorežisoru paaudzes. Es teiktu - diemžēl nevis viena otru papildina, bet ir nomainījušās. Mūsu septiņdesmitpiecgadnieki nefilmē - tas ir milzīgs grēks pret to, ko viņi var. Tā ir latviešu kino drāma,» uzskata D. Āboliņa.