Pēdējā laikā nevalstiskās organizācijas, kas atbalsta HIV/AIDS pacientus, aktualizējušas jautājumu par papildu finansējuma nepieciešamību HIV inficēto ārstēšanai. Tas ir darīts ļoti laikus, un es ceru uz pozitīvu risinājumu, jo, kā liecina LIC speciālistu aprēķini, papildus nākamajā gadā kompensējamajiem medikamentiem HIV ārstēšanai vajadzīgi 200 tūkstoši latu.
No sabiedrības viedokļa raugoties, var rasties jautājums, kāpēc ir svarīgi ārstēt tieši HIV inficētus pacientus, ja mums ir tik daudz citu problēmu. Pirmais, protams, ir vispārcilvēciskais aspekts. Mums jāspēj dot ikvienam cilvēkam to, ko šodien iespēj medicīna. Otrs - sabiedrības drošības aspekts: sabiedrības interesēs ir novērst situāciju, kad HIV inficētās personas ir infekcijas izplatīšanās avots. Infekcijas nodošana ar asins starpniecību, kā tas notiek atkarības pacientiem, lietojot kopēju šļirci un tādējādi inficēta cilvēka asinīm tieši nokļūstot otra cilvēka asinīs, vai arī lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus - skuvekli, zobu suku -, ir tikai viens no infekcijas ceļiem. Otrs ir seksuālās transmisijas ceļš, jo asinīs esošais vīruss atkarībā no koncentrācijas nokļūst arī citos bioloģiskajos šķīdumos, tajā skaitā spermā, vaginālajā šķidrumā, tādējādi inficēšanās var notikt seksuālās transmisijas ceļā. Pēdējā laikā aizvien biežāk vērojam, ka līdzās atkarības pacientiem, kas inficējušies, intravenozi lietojot narkotikas, HIV infekciju konstatē arī heteroseksuāliem cilvēkiem, kuriem inficēšanās ir notikusi seksuālās transmisijas ceļā. Jā, daļā gadījumu viens no partneriem ir inficējies, lietojot narkotikas, taču viņa seksuālais partneris narkotikas nelieto un ir inficējies seksuālās transmisijas ceļā. Laikus ārstējot HIV inficētus pacientus, mēs faktiski samazinām vai panākam vīrusa koncentrāciju asinīs zem laboratoriski nosakāmā sliekšņa. Vīrusam esot tik nelielā koncentrācijā, tā inficējošā deva ir nepietiekama vai tās vienkārši nav. Zūd tālākas inficēšanas risks. No sabiedrības drošības viedokļa tā arī ir atbilde, kāpēc mums jābūt gataviem ārstēt šos pacientus.
Šodien HIV pacienti ir ievērojami labākā situācijā nekā 1986. gadā, kad Latvijā tika diagnosticēts pirmais HIV inficēšanās gadījums un ne mums, ne pasaulē nebija pieredzes tā ārstēšanā. Tagad HIV pacientiem pieejama specifiska antiretrovirāla (ARV) terapija, kas paredz divu trīs preparātu kombināciju. No 2010. gada šie medikamenti ir iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā ar 100% kompensāciju. Iekļaujot tos kompensējamo medikamentu sarakstā, atbildīgā institūcija - toreiz Veselības ekonomikas centrs -, vadoties pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) un Eiropas vadlīnijām HIV ārstēšanā, izstrādāja racionālas farmakoekonomikas vadlīnijas, nosakot, kādi speciālisti un kad ir tiesīgi šos medikamentus izrakstīt. Saskaņā ar PVO vadlīnijām ārstējami ir pacienti, kuriem imūnās sistēmas šūnu, kuras sauc arī par CD4 šūnām vai T limfocītiem - līdzētājšūnām, koncentrācija vienā kubikmilimetrā asiņu ir mazāka par 350 šūnām. Taču Veselības ekonomikas centrs savās farmakoekonomikas vadlīnijās pielika pie skaitļa 350 zvaigznīti un norādīja, ka sakarā ar nepietiekamo finansējumu krīzes laikā šūnu skaits, kāda gadījumā ārsti ir tiesīgi izrakstīt kompensējamos medikamentus, ir 200 un mazāk. Tas bija krīzes risinājums, un Latvijas Infektoloģijas centrs jau 2010. gadā rakstīja, ka no farmakoekonomikas aspekta būtu svarīgi ievērot PVO vadlīnijas: agrāk sākot ārstēt pacientu, ir mazāka iespēja, ka HIV infekcijai pievienosies oportūnistiskās infekcijas, kuru gadījumā pacients nonāk smagākā stāvoklī un jāārstē slimnīcā, kas uzreiz ievērojami paaugstina izmaksas. Diemžēl reakcijas uz šiem argumentiem no Veselības ekonomikas centra puses nebija. Šī gada jūlijā Infektoloģijas centra pārstāve dr. Ķūse HIV/AIDS un seksuāli transmisīvo slimību ierobežošanas koordinācijas padomes sēdē ziņoja, kādam skaitam pacientu būtu nepieciešama ārstēšana un kāda naudas summa būtu nepieciešama, ja Latvija atgrieztos pie PVO vadlīnijām. Veicot šos aprēķinus, mēs ņēmām vērā, ka pēdējos piecos septiņos gados lielākā daļa pacientu inficējušies ar HIV intravenozi, lietojot narkotikas, un ir atkarības pacienti, kuriem ir nopietnas līdzestības problēmas, proti, noturība lietot medikamentus. Par spīti visiem mediķu un sociālo darbinieku pūliņiem, atkarības pacienti nav tik motivēti ārstēties - parasti viņi lieto medikamentus divus trīs mēnešus, tad pārtrauc. Savukārt tas nozīmē, ka, vieniem pacientiem pārtraucot ārstēšanu, viņu vietā var nākt citi, kuri ir atteikušies no narkotikām (narkotiku lietošanas laikā terapiju nenorīko) un ir ar mieru ārstēties. Tādējādi gada laikā būtu jāsāk ārstēt apmēram 200-220 pacientu, un tas prasītu no valsts budžeta ap 200 tūkstošiem latu. Tāpēc runas, ka, atgriežoties pie ārstēšanas, sākot ar šūnu koncentrāciju
* RAKUS stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs galvenā ārste