» (No intervijas interneta mākslas žurnālam Arterritory.com.) Vārdu kopa, kas liek trīsreiz pārjautāt, kas ir sociālisti un vai runa ir par viņu radītiem darbiem vai tomēr pieminekļiem, un vai «pēc» nozīmē «vēlāk» vai «pēc parauga», labi raksturo jaunākās mākslas ainu, kas paveras izstādē: pieci dažādu valstu mākslinieki, no kuriem trīs, tāpat kā kuratore, dzimuši 80. gados, mēģina atrast kopēju valodu, kas sarunājoties ir angļu, domājot - postpadomju, bet strādājot - laikmetīga un nereti rada pārpratumus, kad to mēģina pārtulkot atpakaļ dzimtajā, tradicionālajā valodā.
Toties veiksmīgi izstādes ideju izsaka kuratores sauklis «Tava perifērija ir mans centrs», kas ir kā moto izstāžu sērijai vairākās valstīs, no kuras mums skatāma vidējā - Rīgas daļa. Jāpiekrīt kuratorei, ka «mūsdienu pasaulē attālumi pirmkārt un galvenokārt pastāv apziņā, nevis telpā» (no kataloga), un var tikai apsveikt vēlēšanos iestāties par nomales tiesībām un piedāvāt tās īpatnības kā unikālu vērtību. Spīķeru rajons starp tirgu un Maskavas priekšpilsētu ir kā radīts šādai misijai, lai gan atklāj arī kultūrpriekšstatu diktētus aizspriedumus par apkārtējo vidi kā «mežonīgu», degradētu un mākslu kā civilizējošu spēku tajā.
Romantikas baltais zirgs
Vismaz vienā izstādītajā darbā pieteiktā tēma izpaužas ar gluži suģestējošu spēku. Igauņu māksliniecei Flo Kasearu ir visas iespējas kļūt ne tiki par starptautiskās mākslas izstāžu aprites, bet arī latviešu publikas mīluli - Cēsu Mākslas festivālā jau bija skatāma viņas aizkustinošā filmiņa Best Before is Over. Šoreiz viņa palaidusi baltu zirgu joņojam pa naksnīgām Rīgas ielām. Tas nekas, ka zirgs ir tikai gaismas projekcija, kas izstaro no ātri braucošas automašīnas un filmēta no tai sekojošas, - acs kā piekalta seko attēla transformācijām uz ielu ieskaujošām sienām, un sirds vai pamirst, kad tas izgaist krūmos vai klajumā, liekot gaidīt un baiļoties - vai zirgs parādīsies atkal vai vairs nekad. Filmiņai ir savs konceptuāls un sociāli kritisks pamatojums pilsētnieku nelegālo ātrumsacīkšu pārfrāzējumā, to var analizēt pēc Freida, Junga un vēl visādi, kā darījusi latviešu mākslas zinātniece Maija Rudovska izstādes katalogā, bet pārsteidzošākais ir neslēpti romantiskas tēlainības triumfs pār citkārt pasauso laikmetīgās mākslas intelektuālismu, metot skatu nacionālo mākslu pagātnē.
Svešās drēbes
Poļu puisis Františeks Orlovskis savas attiecības ar postpadomju «nekulturālo» vidi skaidro šokējošā, ekstrēmā veidā - viņš parkā piedāvājis bezpajumtniekiem apmainīties ar drēbēm. Lai gan atkal jau vieglu smīnu izraisa vēlme mākslinieku pozicionēt kā pārticības un stila ikonu («smalkas odekolona smaržas ieskauts» - tā mākslinieks par sevi katalogā), bet bezpajumtnieku - kā smirdīgu «anticilvēku», lai gan zināms, ka arī Františeka amata brāļiem ar to dzīvesvietu un smaržu reizēm ir, kā ir, performance ir satriecoša savā konsekvencē un godīgumā. To atkārtot varētu ieteikt jebkuram politiķim vai baņķierim, kas sakās jūtam rūpi par vienkāršo tautu. Nez vai viņus, uzvelkot smirdošas drēbes - pat bikses un veļu - un atdodot bezpajumtniekam savas, pārņemtu sajūta, ka «es smaidu caur viņa izdrupušajiem zobiem», kā Orlovskim? Kur nu vēl vēlme uzšūt telti no šādi iegūta second hand.
Gruzīnu mākslinieces Sofijas Tatabadzes un igauņa Paula Kuimeta darbi atstāj mazāku iespaidu, pirmajā gadījumā - ne visai pārliecinoša formālā risinājuma, otrajā - pagalam jau nu novalkātas tēmas dēļ. Toties lietuviešu mākslas komēta Vita Cāmane, kura kursē starp Berlīni un Ņujorku, izveidojusi īstu aktierfilmu, līdzīgu apdullinošam kokteilim: Viļņas rajonā, ko vietējie dēvējot par Šanhaju arhitektonisko un sociālo kontrastu dēļ, viņa filmējusi sižetiņu, kas ņemts kā no Indijas vai Latīņamerikas seriāliem. Neslēptā tīksme, ar kādu viņa vizualizējusi Rietumu stereotipiskos priekšstatus par eksotisku glamūru un baisām padibenēm, no kuriem Baltijas māksla labprāt vairītos kā velns no krusta, vistiešāk uzdod jautājumu - kas tā Austrumeiropas identitāte tāda ir: Rietumu stereotipu projekcija, autentiskā vietējā pašsajūta vai abi kopā - perifērijas nespēja palūkoties uz sevi pašu bez «rietumnieku» brillēm. Izstāde piedāvā iedvesmojošus variantus. To dēļ tiešām bija vērts izsaukt kaimiņu desantu igaunietes vadībā, jo fons diemžēl ir nelabvēlīgs: kim?, kā dzird, Kultūras ministrijas bezdarbības dēļ esot smagu izvēļu priekšā, jo latviešiem jau pietiekot ar operu, kas «veic pamatfunkcijas», un simfonisko orķestri bez diriģenta.