Latvijas saimnieciskajā attīstībā vienmēr būtiska loma ir bijusi zemei un mežiem. Turklāt, ja mēs palūkotos uz laiku pirms dažiem gadsimtiem, līdz pat 75% no Latvijas mežiem reiz tika izcirsti, lai atbrīvotu vietu cilvēkiem un atbrīvotu zemi lauksaimniecībai. Lai arī pašlaik saskaramies ar uzskatiem, ka Latvijas mežos pārāk aktīvi notiek mežizstrāde, zinātnieku dati un aprēķini liecina, ka bez raizēm par mežsaimniecības ilgtspēju meži Latvijas tautsaimniecībai var dot vairāk un tiem pat vajadzētu dot vēl vairāk, lai valsts un tās iedzīvotāji varētu izmantot visu droši pieejamo potenciālu.
Tas, ka meži latviešiem vienmēr būs svarīgs diskusiju temats, ir fakts, kas mums vienmēr jāatceras, ja runājam par situāciju Latvijas mežos. Jebkurā gadījumā mēs nonākam pie diskusijas, vai ir labi vai slikti tas, ka Latvijā dzīvo cilvēki, kas nodarbojas ar zemkopību - ne tikai lauksaimniecību, bet arī mežsaimniecību, nocērtot un atjaunojot mežu, no tā gūstot labumu Latvijas ekonomikai.
No zinātnes viedokļa varu apgalvot, ka meža ekosistēma Latvijā ir absolūti stabila, kas nozīmē, ka to neviens neapdraud, tā pati sevi var uzturēt un atjaunot. Turklāt Latvijas mežu ekosistēmai raksturīga «agresivitāte» - tiklīdz cilvēki pamet kādu savu iekopto un iepriekš mežam atņemto teritoriju, agrāk vai vēlāk mežs atgriežas savā vietā. Taču ir viena problēma - šāds dabiski audzis mežs ir neproduktīvs. Mēs to varam salīdzināt ar labības lauku, kurā aug četru graudu vārpas. Tā arī ir labība, taču ne tāda, ko mēs vēlētos iegūt, ja nopietni nodarbotos ar lauksaimniecību. Tieši tas pats attiecināms arī uz mežsaimniecību - bez cilvēka līdzdalības mežs pastāvēs, taču neatbildīs mūsu vajadzībām, nespēs dot labu pievienoto vērtību vai sniegt tautsaimniecisko labumu.
Latvijā teorētiski pastāv divas alternatīvas attiecībā uz to, kas nākotnē var notikt ar mežiem. Pirmā būtu ekstensīva meža platību saglabāšana jeb pat gana skarbs risinājums, piemēram, ja mēs apturētu un izdzenātu tos cilvēkus, kas nodarbojas ne tikai ar mežsaimniecību, bet šeit dzīvo. Tad pēc dažiem gadu simtiem vai pat desmitiem aina izmainītos līdz nepazīšanai, un mežu platība aizņemtu vairāk nekā mums pierasto pusi no valsts teritorijas. Pēc šāda soļa 96% teritorijas aizņemtu meži, pārējo - purvi un iekšējie ūdeņi. Tikmēr otrā un reālākā alternatīva ir mežsaimniecība, kurai būtu jābūt nenoplicinošai, nesamazinot mežu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo vērtību, ilglaicīgai, ekonomiski dzīvotspējīgai un sociāli atbildīgai.
Savukārt, runājot par profesionālas mežsaimniecības pamatprincipiem, jānorāda, ka meža audzēšana Latvijā jāuzskata par aktīvu uzņēmējdarbību, nevis pasīvu dabas resursu ieguvi, kā pierasts domāt attiecībā uz fosilajiem izrakteņiem. Godīgi varam atzīt, ka pirmā mežsaimniecības pamatvajadzība ir koksnes ieguve sabiedrības ekonomiskajām vajadzībām, bet no šīs pamatvajadzības izriet visas pārējās aktivitātes, kas dod kopējo labumu: darba vietas, algas, nodokļus, eksportu u. c. Savukārt, lai mēs to visu nākotnē sasniegtu vēl vairāk, ir nepieciešama mežu atjaunošana to vērtības un kvalitātes palielināšanai. Tas tātad nozīmē, ka, lai mēs varētu izveidot nākotnes mežu, palielinot tā vērtību, iepriekšējās mežaudzes ir jānovāc. Ilustrācijai varu minēt faktu, ka 23-25% egļu, kuras mēs patlaban redzam Latvijā, ja skatāmies uz vidusmēra meža ainavu, ir satrupējušas. Tātad egle ir tikai ārpuse, tā ir čaula, ko mēs redzam, bet iekšpusē ir tukšums. Tas apliecina, ka veca meža vērtību mēs nevaram ietekmēt, tādēļ nepieciešams tos novākt un veidot jaunus, kvalitatīvākus. Un šeit palīgā var nākt zinātnes rekomendācijas izmantot kvalitatīvu, spēcīgu stādāmo materiālu, efektīvas un videi atbilstošas kaitēkļu apkarošanas metodes un citas priekšrocības.
Turklāt jāatzīmē, ka patlaban izaugušie koksnes resursi Latvijā veido rezervi, kura ir daudzas reizes (apmēram 13-15) lielāka nekā faktiskie ikgadējie koku nociršanas apjomi Latvijā, turklāt šī rezerve ik gadu, mežam kļūstot vecākam, papildinās ar apjomu, kas ir samērojams ar nocirsto. Rezerves ir neparasti, netipiski lielas, un to uzturēšana vai tomēr saimnieciska, racionāla izmantošana ir sabiedrības izšķiršanās.
Lai nākotnē Latvijā iegūtā koksne būtu kvalitatīvāka, zinātnieki uzsver vairākus pamatprincipus. Galvenajam mežsaimniecības produktam ir jābūt no lieliem, resniem, ilgi (70-100 gadu) augušiem kokiem iegūstamajam zāģbaļķim, nevis tehnoloģiskajai koksnei vai sīkbaļkiem, kas ir teorētiski ātrāk izaudzējami un jau šobrīd mūsu mežos ir daudz, daudz vairāk nekā zāģbaļķu. Otrs priekšnoteikums ir orientācija uz koksnes ražu pieaugušā mežā, maksimāli maz un ļoti piesardzīgi mežu traucējot ar dažāda veida koksnes ieguvi pirms šī laika. Un pēdējais pamatprincips, kas būtu jāievēro, ir meža audzēšanas intensificēšana, samazinot laiku, kāds nepieciešams zāģbaļķu izaudzēšanai. Tādējādi meža aprites cikls nākotnē varētu kļūt ātrāks, nekā tas ir pašreiz, līdz ar to būtu vairāk tautsaimniecībai pieejamo koksnes resursu.
Mežkopība ir process, kurš turpinās no mežu izveidošanas līdz pieauguša meža stadijai. Ja Latvijas meži arī turpmāk tiks apsaimniekoti pareizi, tie dos labu ražu, būs kvalitatīvi un veseli. Latvijas mežzinātne ir teju simts gadus sena, un pēdējos gadus mums palīgā nāk molekulārās ģenētikas un augu fizioloģijas metodes mežu jomā. Jau šobrīd meža selekcijas rezultātā, kura sākusies ar izcilo audžu atlasīšanu, iegūtās koku sēklas tiek izmantotas vairāk nekā 8000 ha atjaunošanā ik gadu. Tas viss apliecina, ka Latvijas zemēm un mežiem ir spēcīgs attīstības potenciāls, taču mums jāmācās un jādomā, kā šo potenciālu pareizi izmantot.
*Latvijas Mežzinātnes institūta Silava direktors