Lattelecom Rīgas maratona organizētāji ziņo, ka 15. maijā Valērijs Žolnerovičs centīsies labot Latvijas rekordu pusmaratonā...
Rīgas maratons ir pietiekami augsta līmeņa sacensības ar labu organizāciju un bronze label statusu. Pasaulē skriešanas sacensībām ir trīs līmeņi - gold label, silver label un bronze label. Ir pāri par tūkstoti izturības skriešanas sacensību, bet tikai ap sešdesmit ir šie trīs līmeņi. Nu, lūk, lai Rīgas maratona organizatoriem un man būtu interesanti, vienojāmies, ka mēģināšu labot Latvijas rekordu pusmaratonā. Manā plānā līdz Rio olimpiādei nav ierakstīta maratona skriešana, tāpēc Rīgā startēšu pusmaratonā.
Citviet pasaulē lielākā daļa dalībnieku startē maratonā. Tā varētu būt Rīgas maratona iezīme, ka daudzi skrien īsākas distances?
Pasaulē lielākajos maratonos, kā Ņujorkā, Bostonā un Londonā, startē desmitiem tūkstošu skrējēju. Mūsu mīnuss ir tas, ka esam maziņa valsts un mums nav desmitiem miljonu iedzīvotāju. Tas arī limitē dalībnieku skaitu, bet katru gadu skrējēju kļūst arvien vairāk. Jācer, ka kādreiz sasniegsim laba Eiropas līmeņa maratona līmeni.
Kura maratona līmeni ir reāli sasniegt?
Eiropas lielākie maratoni ir Londonā, Berlīnē un Parīzē, kuros skrien no četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošiem dalībnieku. Tas ir augsts līmenis, bet ir arī lokālāki maratoni, piemēram, Vīnē, Frankfurtē vai Madridē. Tajos skrējēju skaits svārstās no desmit līdz piecpadsmit tūkstošiem. Tās pilsētas uz Rīgas fona gan arī ir megapoles.
Rīgas maratons var pievilināt ar pievilcīgāku cenu?
Cena ir viens arguments, bet vispirms jau Rīga ir skaista pilsēta. Es esmu domājis, vai trasi nevarētu izvīt pa centru vēl interesantāku, bet esmu sapratis, ka tas nav iespējams, jo daudzas ielas ir katastrofālā stāvoklī. Pa tām skriet nav iespējams. Jāņem arī vērā, ka maratonu piedāvājums ir tik plašs, ka konkurēt ir ļoti grūti. Maratonu jau arī neskrien katru nedēļas nogali. Rīgas maratonam izvēlētais datums ir piemērots, jo citviet nenotiek liels maratons, tomēr, ja ir vēlēšanās sasniegt labu rezultātu, pastāv risks, ka var jau būt pārāk silts.
Rīgas maratona trase ir viegla?
Salīdzinoši - jā. Nav augstu un garu kāpumu, lai gan ir daži pagriezieni pa 180 grādiem, kas izsit no ierastā skriešanas ritma, un Vecrīgas bruģis.
Uz Rīgu var braukt ar mērķi sasniegt personiskos rekordus?
Pilnīgi noteikti. Rīgas maratona rekords ir divas stundas un 12 minūšu. Ja atbrauktu pasaules spice, kas skrien pa 2.04, tad viņi arī šeit uzrādītu šādu rezultātu.
Kā tu raksturotu maratona spici. Tie laikam pārsvarā ir Āfrikas kontinenta skrējēji?
Tā tas tik tiešām ir, jo komercmaratonos, piemēram, Londonā vai Ņujorkā, ļoti reti gaišas ādas krāsas skrējēji ir labāko desmitniekā. Pasaules un Eiropas oficiālajās sacensībās, kurās no katras valsts ir pa trijiem skrējējiem, jau ir nedaudz citādi un labāko desmitniekā ir ne tikai Āfrikas skrējēji. Es esmu ļoti skeptisks, kad runa ir par dopinga tēmu. Ir lietas, par kurām esmu aizdomājies. Kā var tā būt, ka pasaules rekordists ar rezultātu 2.03, skrienot pasaules čempionātā 2.12 grafikā, pēkšņi izstājas?
Āfrikas skrējējiem arī varētu būt pieejamas aizliegtās vielas, kuras grūti atklāt dopinga pārbaudēs?
Bet kas tad ar viņiem strādā? Pārsvarā itāļi, kuri ir labi zināmi no dopinga skandāliem riteņbraukšanā. Ir tāda ADAMS sistēma, kuras ietvaros pie manis var atbraukt kontrolētāji jebkurā diennakts laikā. Tajā pašā laikā pasaules rekordistam tiek dota ziņa, ka nākamajā ceturtdienā būs pārbaude. Kā šādā situācijā vispār var būt runa par fair play jeb godīgas spēles principiem?
Kāpēc visiem nav vienādi noteikumi?
Ko nevar nopirkt par naudu, laikam var dabūt par lielu naudu. Ļena (Prokopčuka - aut.) stāstīja gadījumu Ņujorkā, kad viņa atgriezās sacensību apritē pēc bērniņa piedzimšanas. Pirms sacensībām uz dopinga pārbaudi esot aicinātas tikai gaišas ādas krāsas meitenes. Ja tas notiek vienu reizi, tad vēl nekas. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad man kā skrējējam ir daudz jautājumu. Pirms trijiem gadiem Vīnes maratonā es finišēju astotais ar jaunu Latvijas rekordu. Pēc sacensībām dopinga pārbaudē sēdēju tikai es un vēl viens sportists. Un tās ir gold label sacensības! Manuprāt, obligāti uz pārbaudi būtu jāaicina labāko trijnieks.
Cik liela nozīme ir tam, ka Āfrikas skrējēji no mazotnes visu gadu ir skrējuši piemērotos laikapstākļos?
Ja pasaules rekordists ziemā atbrauktu uz Latviju trenēties, pavasarī Londonas maratonā viņš nebūtu gatavs skriet 2.04 vai 2.05 robežās. Tāpēc arī Latvijas skrējēji brauc uz nometnēm Portugālē vai Spānijā. Brienot pa sniegu, maratonam nevar sagatavoties. Latvijas ziemās skrējējiem paaugstinās risks iedzīvoties savainojumos vai saslimt. Ja mēs dzīvotu dienvidu zemēs, varētu arī būtiski ietaupīt. Jāņem vērā, ka Kenija un Etiopija ir augstkalne. Mums triju nedēļu treniņnometne Sanktmoricā izmaksā 2000 līdz 3000 eiro, kas ir gada budžets, ko saņemam no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV).
Garo distanču skriešanā ir reāli izpildīt LOV noteiktos atlases kritērijus?
Pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs man ir jātiek labāko sešpadsmit, Eiropas čempionātā - divpadsmit skaitā. Skaidrs, ka vieglākais siets, caur kuru iekļūt LOV, ir Eiropas čempionāts. Tas notiek reizi divos gados un būs šogad, taču olimpiskajā gadā sacensību programmā nav maratona. Ziemas sporta veidu pārstāvjiem vēl ir Pasaules kausa izcīņa, ko ņem vērā, turpretī mums šogad ir tikai vienas sacensības - olimpiāde Rio -, kurās ir iespēja izpildīt LOV kritērijus. Ar Ļenu esam to norādījuši Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentam Guntim Zālītim. Jā, vēl gan ir iespēja iekļūt LOV ar pasaules top desmitnieka rezultātu, bet manā gadījumā tās ir divas stundas un četras minūtes. Mans piedāvājums ir atskaites sistēmā iekļaut arī label sacensību rezultātus. Piemēram, LOV kritērijs būtu pirmā līdz piektā vieta gold label, pirmais trijnieks - silver label un uzvara bronze label sacensībās. Par līmeni nevajadzētu bažīties, jo organizatoriem ir jāuzaicina konkrēts skaits laba līmeņa skrējēju, lai iegūtu sacensību statusu.
Ja šogad Eiropas čempionātā varētu skriet maratonu, tad šīs sacensības būtu prioritāras, nevis olimpiāde?
Iekļūšanai LOV es izvēlētos Eiropas čempionātu. Tā tomēr ir iespēja iegūt naudu, lai aizbrauktu uz treniņnometnēm un saņemtu ikmēneša stipendiju.
Kas ir jāizdara, lai sāktu pelnīt ar maratona skriešanu?
Jāsasniedz pasaules augstākā līmeņa rezultāts. Jānoskrien maratons divās stundās un piecās minūtēs, un tad jau organizatori paši sameklēs un piedāvās starta naudu. Mana līmeņa skrējējiem parasti organizatori nosedz viesnīcas un ceļa izdevumus. Ja gadās kaut ko nopelnīt, tad ir labi. Bonusa sistēmas ir dažādas. Piemēram, Frankfurtes maratonā par sasniegto personisko rekordu man var samaksāt 300 eiro. Ja būs rezultāts labāks par 2.15, var piesolīt 400, ja zem 2.10 - 1000 eiro. Elites skrējējam var noteikt starta naudu 100 000 eiro ar piebildi, ka, sasniedzot konkrētu rezultātu, summa var palielināties par 20 tūkstošiem, bet, lēni skrienot, var arī atvilkt 50 tūkstošus.
Ir iespēja tikt pie starta elites grupā Ņujorkas maratonā?
Numuru ar savu uzvārdu es varbūt arī dabūtu, jo vīriem elites pulciņš ir lielāks nekā sievietēm. Man tikai nebūtu iespējas dabūt starta naudu. Olimpiskajam čempionam par nostāšanos uz starta līnijas vien organizatori samaksā 350 000 dolāru.
Esi apmierināts ar pašreizējo finansiālo nodrošinājumu?
Kopš ir izveidota top 50 programma, ir kļuvis labāk. Man palīdz Ventspils Olimpiskais centrs un Ventspils novada pašvaldība. Finansējums nāk no trijiem avotiem. Iepriekš nebija naudas, lai sagatavotos, un tāpēc arī nevarēju sasniegt labu rezultātu. Tagad ir labāk, bet tik un tā es nevaru atļauties uz nometni ņemt līdzi treneri.
Treneris ir Aleksandrs Prokopčuks, kurš galveno vērību velta sievai Jeļenai. Cik reižu nedēļā klātienē trenējies Prokopčuka vadībā?
Tiekamies ļoti reti. Pēdējoreiz es Sašu redzēju 20. martā. Protams, ka man gribētos, lai vismaz trīs reizes nedēļā treniņos Saša būtu klāt, bet man ir jāsamierinās ar pašreizējo situāciju. Latvijā es neredzu citu šāda līmeņa speciālistu. Saša tomēr ir galvas tiesu pārāks.
Pedantiski izpildi treniņu plānu?
Visu laiku tā darīju, bet šosezon esmu sācis ieviest korekcijas. Tās gan ir izrunātas ar Sašu. Esam par visiem jautājumiem diskutējuši un nonākuši pie kopsaucēja. Mums ir viens galvenais pamatprincips. Var izpildīt mazāk no treniņu plāna, bet nekādā gadījumā nedrīkst darīt vairāk.
Treniņi ir tikai skriešana?
No treniņu apjoma 95 procenti ir skriešana. Es izpildu arī lokanības vingrinājums, ko gandrīz nemaz nedara Saša ar Ļenu. Ir arī lēcieni pret kalnu kāju stiprināšanai.
Cik augsta gaisa temperatūra paredzama Rio olimpiādē?
It kā jau tur būs ziema, bet mani karstums īpaši nebaida. Manā debijas maratonā Hannoverē finišā termometra stabiņš rādīja 27 grādus. Skaidrs gan, ka karstā laikā visiem skriet ir grūtāk.
Maratonam labākie gadi ir...
Saka jau, ka Jēzus vecums - 33 gadi. Man pašam ir sajūta, ka neesmu visu sevi realizējis. Es ļoti ceru, ka man viss vēl ir priekšā.
Esi kopā ar bijušo skrējēju Innu Poluškinu, kura Pekinas olimpiādē startēja 3000 metru šķēršļu distancē. Aleksandrs un Jeļena Prokopčuki iepazinās skriešanas treniņos. Jāsecina, ka skrējēji cits citu vislabāk saprot?
Pilnīgi noteikti. Cilvēki, kuri šādam dzīves ritmam nav gājuši cauri, mūs nekad nesapratīs. Inna ir mans lielākais atbalstītājs. Savulaik kopā izgājām uz treniņu (Inna ir bērniņa gaidās - M. Z.), bet mums tomēr bija atšķirīgi skriešanas ātrumi.
Tagad trenējies vienatnē?
Deviņdesmit un vairāk procentos gadījumu. Imantā man kaimiņos dzīvo bērnības draugs, kurš dažreiz ar riteni izbrauc līdzi.
Suņu tēma tev ir aktuāla?
Tā vienmēr bijusi aktuāla. Es katru gadu no piecām līdz desmit reizēm pielietoju piparu gāzes baloniņu. Pēc tam man suņa paliek žēl, bet neredzu citu alternatīvu. Es nevaru atļauties, ka suns mani sakož, jo tad būs nepieciešamas potes un pusgadu ieguldītais darbs izrādīsies veltīgs. Bijām treniņnometnē netālajā Polijā. Tur visi suņi ir tik mierīgi... Es cerēju, ka pēc Elbakjana gadījuma Biķerniekos (skrējējs tika piekauts, kad bija pielietojis šaujamieroci pret suņiem) kaut kas mainīsies uz labo pusi, bet viss tā arī noklusa. Suņu saimnieki joprojām jūtas tā, it kā mežs piederētu viņiem. Man bija gadījums Šveicē - netālu no manis ierējās suns, kurš bija pavadā. Saimnieks pēc tam tik ļoti atvainojās, it kā man sazin kas jau būtu nodarīts.
Garo distanču skrējēji vismaz vienu reizi laikam ir cietuši no suņu kodieniem?
Spilgts piemērs ir Pāvels Loskutovs (Valkā dzimušais maratonists, kurš pēc neatkarības atgūšanas pārstāvēja Igauniju, - M. Z.). Viņš man stāstīja, ka pirms Pekinas 2008. gada olimpiādes esot bijis fenomenālā formā. Viņam pašam Valgā ir liels suns, kurš parasti skrien līdzi. Atbraucis no treniņnometnes Kislovodskā un vienreiz izgājis paskriet bez sava suņa. Un tieši tajā reizē viņu sakoda. Bija nepieciešamas potes pret trakumsērgu, un uz Pekinu viņš aizbrauca, lai tikai finišētu.
Ar kādām cerībām raugies Rio virzienā. Atšķirībā no Londonas olimpiādes vispirms jau jāfinišē?
Uz Londonu es negribēju braukt, jo zināju, ka pēdas traumas dēļ vairāk par desmit kilometriem nenoskriešu. Man teica, ka, vienam sportistam neaizbraucot, būs mazāk vietu funkcionāriem. Pēc tam gan nebija patīkami dzirdēt pārmetumus. Man nepatīk izteikt paredzējumus. Varu tikai apgalvot, ka mērķtiecīgi gatavojos Rio startam.