Šī direktīva attieksies uz visām ES dalībvalstīm, un tās mērķis ir veidot visās valstīs vienotus nosacījumus, lai iedzīvotāji saņemtu drošu un kvalitatīvu veselības aprūpi visā ES, lai būtu skaidrība par atmaksu par izdevumiem. Kā Dienai stāsta VM Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece Biruta Kleina: «Eiropas Savienība uz pārrobežu direktīvu gāja ilgi, grūti un smagi vairāku gadu garumā.» Īpaši nozīmīga šī direktīva būšot valstīm, kurās pārrobežu medicīna pastāv jau gadu desmitus, piemēram, Beļģijai un Nīderlandei. «Valstīs radās problēmas, kas maksā [par pakalpojumu], kam maksā, kurā gadījumā nemaksā, kādi ir nosacījumi,» skaidro VM pārstāve. EK prognozējot, ka gadījumu skaits, kad kādas valsts pacienti saņem pakalpojumus citās valstīs, visticamāk, strauji nepieaugšot. Izpētīts, ka pacienti dodas pāri robežai saņemt medicīnas pakalpojumus, jo ārvalstī dzīvo viņu radinieki, slimnīca otrpus robežai atrodas tuvāk nekā mītnes valstī vai arī valstī lieto tehnoloģiju vai metodi, kas pacientu vidū izslavēta kā efektīvāka. Tomēr vairākumā gadījumu pacienti labāk gribot saņemt pakalpojumus tuvāk mājām, eksistē arī valodas barjeras.
Par direktīvas principiem B. Kleina stāsta - ja pacients dosies pāri robežai uz citu valsti saņemt plānveida medicīnas pakalpojumus, piemēram, izmeklējumus vai operāciju, «tad pakalpojums tiks apmaksāts tādā apjomā, kā to apmaksā viņa mītnes valstī». Turklāt, lai saņemtu pakalpojumu, pacientam būs jābūt iepriekšējai atļaujai. Kādiem speciālistiem šī atļauja būs jāizdod, pagaidām vēl nav zināms. «Katra valsts definē apjomu un gadījumus, kad var saņemt iepriekšēju atļauju,» saka B. Kleina. Pie šīs kārtības izstrādes VM vēl strādā. VM pārstāve pieļauj - lai saņemtu kādā ārvalstī izmeklējumu, iespējams, pietiks ar ģimenes ārsta nosūtījumu, taču, lai ārvalstī veiktu operāciju, piemēram, endoprotezēšanu, būs nepieciešams ārstu konsilija slēdziens. Piemēram, ja Latvijā kādas operācijas tarifs ir 3000 latu, tad, saņēmis nepieciešamo atļauju, pacients dosies uz ārvalsti, kur viņam veiks operāciju, samaksās nepieciešamo summu un atgriezīsies mītnes zemē ar čekiem. Tad Latvijas atbildīgā iestāde atlīdzinās 3000 latu jeb summu, kādu Latvijā par operāciju maksā. Ja pacients būs samaksājis vairāk, jo pakalpojums ārvalstī ir dārgāks, viņam pašam atlikums jāsedz. «Diez vai var prognozēt ļoti intensīvu pacientu plūsmu ārpus Latvijas, jo līdzmaksājums, esot citā valstī, ir bremzējošs faktors,» saka B. Kleina.
Tiesa, VM neizslēdz, ka atsevišķu ārvalstu pacienti varētu doties uz Latviju saņemt medicīnas pakalpojumus. Tas vairāk varētu attiekties uz privāto sektoru, jo valsts iestādēs ir garas rindas. Veselības centra 4 vadītājs Māris Rēvalds par direktīvu teic: «Varētu veicināt medicīnas tūrismu, un mēs tiešām ceram, ka pacienti varētu izvēlēties mūsu iestādes, konstatējot, ka ārstniecība Latvijā ir lētāka.» Kā vienu no medicīnas pakalpojumiem, kas varētu interesēt ārzemniekus Latvijā, viņš nosauc vēnu lāzerķirurģiju, kas atsevišķās valstīs iekļauta valsts apmaksāto pakalpojumu grozā. M. Rēvalds saka - būtu labi, ja šī direktīva varētu veicināt lielāku sadarbību starp kaimiņvalstīm: «Nav racionāli visās Baltijas valstīs vienādi attīstīt medicīnas nozares. Piemēram, Lietuvā varētu attīstīt kardioķirurģiju, Latvijā - traumatoloģiju, Igaunijā - vēl citu nozari, tā varētu racionāli izlietot resursus.»