Velgai ne prātā nenāca, ka alnenei Līnītei piedzims dvīņi. 11. maija rītā, aizgājusi līdz aļņu voljēram, Velga no brīnumiem gandrīz apkrita - Līnītei blakus stāv viņas bērniņš: «Gribēju apiet abiem apkārt, apskatīties dzimumu. Pakāpos soli atpakaļ un uzkāpu Fredim tieši virsū. Šķībs, greizs, pusdzīvs viņš gulēja dubļos, abas ausis noļukušas, kājās piecelties nevar. Ja es torīt nebūtu aizgājusi uz voljēru, viņu būtu apēdušas lapsas.» Velga nevarēja ļaut mazajam tik traģiski atstāt šo pasauli: «Iecēlu to nelaimes čupiņu mašīnā un aizvedu mājās. Alnēns bija suņa augumā. Zināju, ka viņš nomirs, bet zināju arī, ka neviens mani neatturēs izdarīt visu, lai viņu izglābtu.»
Teica - jāmeklē lāpsta
Maija beigās nejauši uzzināju, ka Velgai ir jauns rūpju bērns, un izteicu vēlēšanos apciemot zvērkopi. Velga toreiz rokām un kājām bija pret:«Kādi korespondenti, ja viņš nomirs šodien vai rīt?» Pagāja vasara. Septembra sākumā iebraucam pagalmā, un Velga mūs vedina iepazīties. No krūmāja, droši sperot soļus, nāk Fredis - spīdīgu spalvu, gaisā saslietām lielām ausīm. Viņš pieglauž galvu Velgas plecam, nolaiza viņai seju, nopētī mūs un aiziet pie mājas sarga - augumā dūšīgās Klēras. Kaut ko pabubinājis sunei ausī, Fredis nolemj doties uz ozolu jaunaudzi. Velga pavada alni ar dzirkstošām acīm: «Ja nu kāds ir cīnītājs, tad tas ir viņš. Šis cīnījās par savu dzīvību kā Dons Kihots ar vējdzirnavām.»
Pēc pārvešanas mājās Fredis pāris dienu pavadīja istabā, tad tika iekārtots nojumē pie mājas. Alnēna stāvoklis ar katru dienu pasliktinājās No sastrutojušās nabas bija sākusies sepse - organisma vispārēja smaga saindēšanās. Pavēderē un uz pleca, pēc tam pa visu ķermeni veidojās strutu bumbuļi. Četri vetārsti - Aivars Broks, Jānis Grizāns, Anna Bērziņa un Daina Birne cīnījās par Freda dzīvību. Velga lūdz avīzē pateikt viņiem paldies, dakteri visu darīja bez atlīdzības. Taču viņiem bija pieredze ar teļiem un kumeļiem, nevis ar aļņiem. Nabas sastrutojums teļiem ir letāla diagnoze, viņus uzreiz ved uz kombinātu. Kumeļus mēģina glābt, bet tas izdodas reti. Kā šādā gadījumā ārstēt alni? Dakteri sazinājās ar kolēģiem ārzemēs. Prognozes bija bēdīgas - cerību tikpat kā nav, meklē tikai lāpstu. Visi bija norakstījuši Fredi, bet Velga negribēja ar to samierināties. Taču slimnieciņš jau bija stipri novārdzis. Bez antibiotikām viņam nebija izredžu izdzīvot.Velga pārkvalificējās par vetārstu: «Uz šitā sola sakrāmēju ārstu parakstītos un atvestos dzīvnieku un cilvēku medikamentus, tīrīju brūces, noteiktā secībā devu zāles, špricēju antibiotikas. Meita ļāva alnēnam zīst pirkstus, zvērkopis viņu turēja, bet es dūru zem ādas. Reiz divos naktī atkal gāju pie Freda, bet viņš vairs nekustas. Aptaustīju, gribēju pārliecinoties, vai jau atdzisis. Pēkšņi Fredis atver acis un nesapratnē raugās uz mani! Viņš jau bija aizgājis, bet atgriezās. Faktiski Fredi izglāba tas, ka viņš gribēja dzīvot un ēda.»
Skraidīja zeķbiksēs
Alnēns atlaba ļoti lēni. Velgai cīnījās, viņai nebija ko zaudēt: «Lasīju pērno kūlu un liku Fredim zem sāniem, sadrupināju priežu dzinumus, ozola pumpurus, devu pieneņu un pelašķu lapiņas, visu, kas pirmais nāca no zemes laukā.»
Abas priekškājas alnēnam bija šķības, locītavas piepampušas, bet operēt tās nevarēja, jo dzīvnieks bija pārāk vārgs. Taču Fredim obligāti bija jāstaigā: «Četras reizes dienā cēlu viņu augšā, kopā gājām līdz priedītēm, tad līdz ozolam un smilšērkšķiem, vēlāk kopā cīnījāmies ar odiem, dunduriem un briesmīgajām moškām.»
Brūces sāka vilkties ciet. Velga veikalā nopirka zeķbikses un pārsēja brūces, lai tajās no jauna neieiet netīrumi. Tā Fredis uz trim kājām zeķbiksēs klumpačoja pa pagalmu: «Man gribējās, lai Fredis dzīvo, taču domāju - ja nu viņš vēl elpo tikai tāpēc, ka es spiežu viņu dzīvot? Stāstīju Fredim, cik viņš būs laimīgs un nekas vairs nesāpēs, kad šeit vairs nebūs, bet stāstīju arī, cik būtu jauki, ja viņš te paliktu.» Velga nemitīgi kreņķējās, ka Fredim ir slikti, smadzenes strādāja kā dators, bet tad «kādu dienu sapratu - beidz psihot, izbaudi laiku, kad tev pa logu istabā lūkojas alnis»!
Čaks Noriss rīkojas
Kāpēc Fredis? Tāpēc, ka viņš piedzima 11. maijā, kad ir vārdadiena Manfrediem un Mildām. Manfreds, tātad Fredis, dvīņumāsa Milda. Velgas kaķenes Fredi bijā, tās viņš atspārdīja, vēl maziņš būdams. Mājas sargs Klēri ir Freda uzticības persona un tusiņu biedrs. Velga stāsta: «Fredis mums ir tāds vietējais Čaks Noriss. Ja es no rīta aizguļos tad viņš sāk grautiņus - gāž spaiņus, sak - mamma, beidz pampt, es gribu ēst! Pagalmā Fredis man pa pēdām staigā. Viņš uzvedas kā priekšnieks - dārzā apgrauza ceriņus, jasmīnus, tad okupēja siltumnīcu, apēda visus salātus.»
Velga ar prognozēm nenodarbojas. Divos dzīves mēnešos Fredis izgājis četrus antibiotiku kursus. Organisms alnēnam vēl nav īsti vesels, joprojām viņam tiek dotas zāles un speciāla barība. Taču pasaule ir liela un skaista, Fredis ir kopā ar mammu Velgu, un priekšā ir visa dzīve.