Mīļvārdi latviešu valodā
Ojārs J. Rozītis piedzima 1951. gada 20. septembrī Vācijas kūrortpilsētā Bādenbādenē. Vēlāk ģimene dzīvoja mazā pilsētiņā Raštatē. Bērnības atmiņas ir gaišas: «Mājās allaž runājām latviešu valodā. Vācu valodu iemācījos, kopā ar bērniem spēlējoties pagalmā. Latviešu valoda man asinīs. Man bijušas vācu draudzenes, bet mīļvārdiņus vienmēr gribējies teikt tikai latviešu valodā.»
Ojāram bija desmit gadu, brālim Andrim sešarpus, kad nomira mamma. Tēvs palika ar diviem puikām. Viņi sāka mācīties Minsteres latviešu ģimnāzijā, jo tur bija internāts. Ojārs vēlāk turpat studēja žurnālistiku, socioloģiju, angļu valodu, bet šodien atzīst: «Vari rakstīt, ka man ir nepabeigta augstākā vai pabeigta vidējā izglītība.» Studiju pārrāvuma iemesls bija Austrālijas latviete Lāsma, kura sava pasaules ceļojuma laikā iemaldījās latviešu sarīkojumā Londonā. Ojārs ritina atmiņu stāstu: «Dzirkstele iededza liesmu. Apprecējāmies 1976. gadā, pēc gada piedzima Asja, pēc piecarpus gadiem Jāna. Es gan studēju, gan vadīju mūsu mājsaimniecību, gan strādāju. Vācieši neatzina Lāsmas kvalifikāciju darbam ar cilvēkiem ar psihiskas dabas nepietiekamībām, viņa tad strādāja Minsteres Universitātes bērnu klīnikā par palīdzi.»
Ojārs atzīst, ka Vācijā viņš juties labi, sapratis šo zemi un cilvēkus, bet «tā nebija vieta, kur sirdij pieķerties». 1970. gadā Ojārs pirmo reizi ieradās Latvijā. «Esmu Latvijas pilsonis, jo tādi bija arī mani vecāki. Man nekad nav bijusi svešas valsts pilsonība. Latvija savu neatkarību zaudēja de facto, bet ne de jure, un, ja ir valsts, ir arī tās pilsoņi. Latvija pieder pie mana garīgā inventāra. Vācijā dzīvoju ar bezpavalstnieka pasi, ko saucām par dīpīšu pasi. Tā apliecināja, ka es esmu es, bet neko neizteica par manu pavalstniecību. Šī pase saskaņā ar ANO noteikumiem derīga ceļošanai visā pasaulē, ar to es dažas stundas pat pabiju Maskavā.»
Jauni izaicinājumi
Ojāra likteni iegrozīja atmodas laiks. Viņš atskārta, ka rietumu korespondenti, kas strādāja Maskavā, neko lāgā nezina par notikumiem Baltijas republikās. Viņiem nebija arī valodu zināšanu, tāpēc nebija pieejamas publikācijas latviešu valodā: «Es izmantoju šo priekšrocību, un, tā kā man allaž paticis skrīverēt, vētraino 90. gadu sākumā no rītiem īsviļņos sameklēju Latvijas radio, noklausījos ziņas un tās pavēstīju vadošiem rietumu masu medijiem.»
1990. gadā LTF kongresā, kas notika VEF Kultūras pilī, Ojāru J. Rozīti uzrunāja Sarmīte Ēlerte, aicinot kļūt par laikraksta Diena ārštata korespondentu. Ojārs stāsta: «Veidoju materiālus par notikumiem Vācijā pēc Berlīnes mūra krišanas, bet ar žurnālistu Edgaru Galzonu rakstījām izmeklējošās žurnālistikas rakstus par pašmāju blēžiem un krāpniekiem. Dienā darbojos astoņpadsmit gadu.» Tajā laikā, kā Ojārs saka, Vācijā viņš ieslīdēja arī tulka profesijā, jo, «kad krita mūris un letiņi sāka ceļot, daži no viņiem nonāca konfliktā ar Vācijas krimināllikumu». Ojāru aicināja par tulku tiesas sēdēs.
Gadi gāja, un Ojārs J. Rozītis lēma pieņemt vēl vienu lielu izaicinājumu - pretendēt uz ierēdņa vietu Eiropas Savienības (ES) institūcijās. Veiksmīgi izturējis konkursu, 2009. gadā Ojārs tika pieņemts ES Padomes ģenerālsekretariāta valodu dienesta latviešu valodas nodaļā: «Tur strādāja speciālisti, kuru vidējais vecums 35-40 gadu. Man jau bija 57 gadi, parasti tādā vecumā cilvēkiem jau iesaka domāt par ragaviņām, nevis pieņem tik atbildīgā darbā. Līdz tam strādāju kā pašnodarbinātais, saskarsmes punkti ar cilvēci bija dators vai telefons, nekad nebiju gājis uz darbu pusdeviņos. Mums bija draudzīgs kolektīvs. Iejutos un domāju, ka ārpus saviem tiešajiem pienākumiem kolēģiem varēju piedāvāt dzīves pieredzi, mierīgu raksturu un spēju rast izlīdzinājumu dažādās situācijās.»
Pensijā ar pilnu slodzi
2015. gadā Ojārs J. Rozītis aizgāja pensijā: «Jutu, ka vairs gluži netieku līdzi sarežģītajām tulkošanas tehnoloģijām, bet man ir pašlepnums, negribēju visu laiku dīkt, lai man palīdz.» Mājastēvs rāda «oficiālu dokumentu» ar kolēģu norādījumiem, kā jāvada laiks pensijas gados - allaž būt možā garastāvoklī, piekopt fiziskās aktivitātes, neieslīgt piemājas dārziņa rutīnā, vienmēr izmēģināt jaunas kūku receptes, apmeklēt kultūras pasākumus Latvijā. Bijusī darbavieta Briselē savā iekšējā mājaslapā izveidojusi Ojāram blogu, kurā viņš regulāri atskaitās par paveikto: «Bijām uz ceriņu svētkiem Dobelē, apmeklējām rododendru izmēģinājumu staciju Babītē - uzrakstīju blogā. Tur arī mani vērojumi par dzīvi Latvijā.»
Staltais vīrs stāsta, ka fiziskās aktivitātes viņš uztur, iekārtojot māju un kopjot dārzu: «Abi esam izteikti pilsētas iedzīvotāji. Šeit ir mūsu pirmā māja un dārzs. Tētim savulaik bija ģimenes dārzs, tur mani dārza darbiem ar desmit zirgiem nevarēja ievilkt. Te, divas stundas pļaujot mauriņu vai griežot dzīvžogu, patērēju gana kaloriju. No Vācijas atvedām arī savus velosipēdus, un tagad ar Lāsmu regulāri rullējam līdz Mārupes rimčikam.» Rozīšu pāris pusgadā paguvis pieķerties jaunajai dzīvesvietai: «Te no rīta skan putnu koncerti, pavasarī redzējām stirnu ar diviem stirnēniem. Viss notiek. Vasarā man šeit dramatiski sarūk nepieciešamo apģērbu gabali - uzvelku T kreklu un šortus un dzīvojos visu dienu. Brauciens uz Rīgu, uz pilsētu jau ir bezmaz sevišķs pasākums.»
Ojāra draugu loks Latvijā izveidojās jau 70. gadu sākumā, pateicoties attālai radniecībai ar ASV latviešu dzejnieku Olafu Stumbru: «Viņam apkārt bija Rīgas dzejnieku plejāde, visus iepazinu. Arī tagad daudz draugu, bet šovasar te ciemojies arī labs pusducis manu bijušo kolēģu.» Cienāja viņus ar savām kūkām? «Jā, man patīk rosīties pa virtuvi. Tā kūku būšana kolēģiem no Briseles darba gadiem - vienmēr uz savām dzimšanas un vārda dienām gatavoju kūkas. Tagad funktierēju, kā, turpinot šo tradīciju, 20. septembrī uz Briseli nogādāt kārtējo jubilejas kūku.»
Ojārs J. Rozītis cer saglabāt savu garīgo un fizisko potenciālu vēl pāris gadu desmitu: «No politiskām diskusijām, arī publiskām, nevairos, taču politikā noteikti neiešu, jo īsti neuzticos šai politiskajai sistēmai. Tad jau drīzāk pievienotos Mārupes sēņu mīļotāju vai stārķu cienītāju pulciņam, kas dara reālas, skaidri definētas lietas un kur pamatā nav savtīgu interešu.» Ojārs stāsta par iecerēm: «Gribu pievērsties pikantajam tematam par to, kā latvieši runā par seksualitāti. Atceros tēvu, kas bija liels dziedātājs, un Upeslejas kundzi. Kad viņus Jāņos salaida kopā un abi sāka improvizēt par nerātno dainu tēmām, klausījāmies sārtām ausīm. Gribu izvērtēt, kā Latvijā ar šo jautājumu laika ritējumā tika galā gan pedagoģiskā nozīmē, gan publiskā telpā.»
Ojārs tāpat apņēmies atšifrēt vecāku trīs fotogrāfiju albumus par jauniešu dzīvi Vācijā, Tībingenā 40. gadu beigās, kur tēvs un māte iepazinās. Tur ritēja aktīva latviešu studentu dzīve. Tēvs negaidīti nomira pirms 11 gadiem un daudzi jautājumi palika neatbildēti, bet tas būtu interesants materiāls Latvijas muzejiem.
Kopš februāra Ojārs un Lāsma iecelti vecvecāku godā. Pirmo mazdēlu sauc Ojārs Matīss. Viņš jau divreiz ciemojies Mārupes mājā un gandrīz katru dienu Ojāram un Lāsmai uzsmaida skaipā.