Dzintra, kas darbojas šajā biedrībā, ir audžumamma diviem mazuļiem ar īpašām vajadzībām, no kuriem viens iet skolā, un jau izaudzinājusi divus savus īpašos bērniņus. Viņas pieredze nav pozitīva, jo nācies sastapt daudzus skolotājus, kam trūkst izpratnes un zināšanu par bērnu ar īpašām vajadzībām izglītošanu, tāpēc nācies klausīties pedagogu izteikumos, ka bērns jau nav nemaz tik slims, bet tikai izlutināts, neaudzināts, slinks, bezkaunīgs. «Lielākoties savu bērnu mācīju mājās pati, jo viņš bieži bija spiests kavēt skolu veselības stāvokļa dēļ. Mācību gada laikā ar bērnu individuāli nekad nestrādāja logopēds, kaut gan psihologs un neirologs ir atzinis, ka viņam ir disleksija, diskalkulija, disgrafija,» atklāj Dzintra, kas gaidījusi atbalstu no skolas, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem par bērna veselības problēmām, mācību problēmām, kā arī pēc mutiskas informācijas sniegšanas skolas direktorei, sociālajam pedagogam u. c. skolotājiem. «Izrādījās, ka klases audzinātājas par bērna veselības stāvokli nebija pietiekami informējušas arī sporta skolotāju. Sapratu, ka par bērna veselību man ar katru pedagogu jārunā personīgi pašai. Tāpēc varu teikt, ka neredzu skolas un vecāku veiksmīgu sadarbību, joprojām visa iniciatīva jāuzņemas vecākiem.»
Pēc Dzintras domām, īpašo bērnu vecākiem rūpīgi jāseko līdzi, lai skolās atbalsta personāls būtu pieejams katram bērnam ar īpašām vajadzībām un reāli ar viņu arī strādātu, nevis atrakstītos, sastādot nerealizējamus plānus darbam ar skolēniem, atskaitoties par vēlamo, nevis patieso darbību. «Manuprāt, iekļaujošā izglītība lielā daļā skolu vēl ir zīdaiņa autiņos. Tā ir kā modes lieta - par varītēm visās skolās uztaisīt programmas, ātri masveidā kursos apmācīt (pareizāk sakot - informēt) skolotājus par dažām mācību metodēm darbā ar īpašajiem bērniem. Līdz ar to skolotāji uzskata, ka viņi taču ir speciāli izglītoti - tātad speciālisti, bet vecāki ir tikai vecāki, tāpēc bieži vecāki un skolotāji pārstāv divas pretējas frontes,» Dzintra ir skarba, norādot, ka mūsdienās vecāki, kuriem ir bērns ar īpašām vajadzībām, viņa veselības problēmu risināšanā ir izglītojušies daudz nopietnāk nekā jebkurš no skolotājiem un pat atbalsta speciālistiem skolā. Dzintra uzskata - skolās ar iekļaujošo izglītību vajadzētu organizēt skolotāju un īpašo bērnu vecāku pieredzes apmaiņas stundas, pēcpusdienas, ne tikai vecāku, bet arī pedagogu izglītības aktivitātes, kur pedagogi īpašo bērnu vecākus uztvertu par līdzvērtīgiem sadarbības partneriem, nevis sociālajiem klientiem.