Pasaule nav tik dīvaina, kā mums šķiet, tā ir daudz dīvaināka, teic ekspremjers Einars Repše intervijā Dienai. Tas nāk prātā, lasot New York Times 1. janvāra rakstu, kurā tiek apgalvots, ka tieši taupības pasākumi pēc piedzīvotās krīzes katastrofas ir atvieglojuši Latvijas sāpes.
New York Times raksts ir tās kvalitatīvās žurnālistikas paraugs mūsdienu izpratnē, kurā dažādi viedokļi tiek salikti kopā tā, lai tomēr prevalētu viedoklis, ko atbalsta autors. Daudziem tā šķiet dīvaina loģika, ka krīzes laikā, kad ekonomika jau tā sāpīgi samazinās, ir iespējams vēl sāpīgi griezt, bet sāpes no tā samazinās.
Tomēr ir viedoklis, ka Latvijā veikto sabiedriski ekonomisko eksperimentu ir iespējams atkārtot lielākā mērogā, attiecinot to uz visu Eiropu. Par Latviju stāstītais «veiksmes stāsts» pierāda, ka šāda politika ir iespējama.
Tikai nav grūti novērot, ka Eiropai un Latvijai kā terapija tiek ieteikta taupības politika, kamēr ASV lieto citu ārstēšanas kursu. Kāpēc dakteris dažādiem pacientiem vienas slimības gadījumā iesaka dažādas zāles, ir atvērts jautājums. Varbūt pacienti ir dažādi. Varbūt viens pacients dakterim ir mīļāks nekā cits un pret to viņš izturas saudzīgāk. Bet varbūt dakteris eksperimentē.
New York Times raksts ataino subjektīvos viedokļus, kas ir izplatīti Latvijā, - vieni to jūt, citi nejūt, bet tas nepierāda absolūti neko. Atcerēsimies, ka arī izveicīgais kontrabandists Rets Batlers no Vējiem līdzi plauka un ziedēja, kamēr apkārt valdīja sagrāve un karš. Viņam pilsoņu karš bija veiksmes stāsts. Savukārt cits bankrotē laikā, kad ekonomika aug. Pasaule ir dīvaina.
Skaidrs, ka ir makroekonomiskie rādītāji, kam piemīt gluži vai hipnotiska iedarbība uz politiķiem un presi. Ja Vācijā nākamgad tiek prognozēts 0,4% IKP pieaugums, Angela Merkele raud. Bet mēs priecājamies, jo mums tiek prognozēts vairāk. Mēs tikai aizmirstam, ka Vācijas 0,4% pieaugums nāks klāt tiem 21 860 latiem uz vienu iedzīvotāju, kas, pēc SVF datiem, tur jau ir tagad, kamēr mūsu 3,5% pieaugums nāks klāt tikai 6990 latiem, kas ir vidējais ienākums uz cilvēku Latvijā 2012. gadā.
Protams, IKP pieaugums parāda dinamiku. Tomēr pavisam nevajag aizmirst, ka to rēķina pret iepriekšējo gadu, bet Latvijas ekonomika krīzes gados kopumā piedzīvoja 25% kritumu. Faktiskajās cenās Latvijas IKP 2008. gadā bija 16,1 miljards latu, bet 2013. gadā būs 15,5 miljardi latu. Pārmērīga pašapmierinātība joprojām ir stipri mānīga.
Vienlaikus niecīgais IKP pieaugums Vācijā - vai pat IKP kritums ES kopumā - ir jāvērtē pietiekami mierīgi. Neviens uzņēmums neeksportē preces uz abstraktu Vācijas ekonomiku, bet pārdod tās konkrētam partnerim. Latvijas ekonomika ir tik maza, bet uzņēmumi nelieli, ka pietiek atrast pat vienu plaukstošu pilsētu vai savu partneri kādā kopumā bēdu skartā lielā ekonomikā, un niša ir atrasta. Nevienam Latvijas uzņēmumam nekad nebūs jāiekaro Vācijas ekonomika kopumā.
Pasaule nav tik ļoti dīvaina, cik nepilnīgi ir mūsu priekšstati un informācija par to. Bet tā noteikti ir krietni citāda, nekā to atklāj pat labākā reportāža no New York Times.