Padomju mākslas enciklopēdijās Indulis Zariņš raksturots kā nozīmīgs padomju perioda sociālistiskā reālisma kanonizēto sižetu realizētājs, tas bruģēja ceļu Zariņa spožajai karjerai visa līmeņa institūcijās. Tomēr paralēli oficiālajai tematikai pastāvēja visiem zināmā Induļa Zariņa alter ego glezniecība, kurā viņš sevi apliecināja ar gluži citām mākslinieciskajām prioritātēm - kā spožu tonālās glezniecības meistaru, izcilu koloristu, filozofu un dzīves baudītāju. Šajos darbos Zariņš izmantoja beļģu un franču modernisma paņēmienus, izceļot krāsu ekspresiju.
Izstādē skatāmi Induļa Zariņa pēdējās dzīves desmitgades (1980-1990) darbi, kuros viņš pievēršas elēģiskām ceļojumu kompozīcijām ar simboliskiem tēliem un kultūrvēsturiskiem pilsētu motīviem.
Mazāk zināms ir fakts, ka Indulis Zariņš ar ģimeni septiņus gadus atradās izsūtījumā Tomskas apgabalā. Pēc atgriešanās Rīgā 1947. gadā turpmākais viņa mūžs pagāja mākslā. Kā ilggadējs pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā (no 1988. līdz 1997. gadam - arī rektors) Indulis Zariņš ielicis pamatus vairākām gleznotāju paaudzēm. Mākslinieka dzimtu turpina dēli Kaspars un Kristaps Zariņi.
Indulis Zariņš bija «zelta meklētājs», teicis Kurts Fridrihsons, «un es toreiz viņam piegādāju zelta raktuvju adreses. Pēc tam viņš pats to visu pārbaudīja un pats raka».
«Atceroties akadēmiju, kā visnozīmīgākais pasniedzējs nāk prātā Indulis Zariņš - spēcīga, harismātiska personība. Atmiņā nav kāds konkrēts padoms par kompozīciju vai krāsām, bet tas, ko viņš deva, ir domāšana. Viņš mācīja ar savu piemēru, stalto stāju, ar to, kā viņš strādāja, gleznoja, uzvedās. Viņš studentus sapurināja, it kā atmodināja un darīja to ļoti aktīvi, skaļā balsī, ar jokiem, reizēm pat apzināti aizkarošiem, uzbrūkošiem izteicieniem,» portālā Arterritory.com atceras Induļa Zariņa bijusī studente Ieva Iltnere.