Neskatoties uz to, ka lielākā daļa sabiedrības un līdz ar to politiķu attiecībā pret imigrāciju lielās līnijās ietur strausa politiku un izliekas, ka «uz šejieni jau neviens tāpat nebrauks», ir vairāk nekā skaidrs, ka tā ir neizbēgama. Imigranti šeit būs, turklāt diezgan lielā skaitā, jau visai drīz un no visdažādākajām pasaules vietām - sākot ar tuvāku un tālāku kaimiņvalstu iedzīvotājiem un beidz ar aziātiem un afrikāņiem. Tā tas jau ir noticis gandrīz visur Eiropā, un uz to norāda arī Eiropas Savienības (ES) Ārējo attiecību dienesta Rietumāfrikas un Centrālāfrikas direktors Pēteris Ustubs, uzsverot, ka «tie, kuri neizies Latvijai cauri tranzītā, agri vai vēlu kaut kur parādīsies, līdz ar to nevajadzētu būt pašapmierinātiem un sevi mānīt».
Taču mēs mānām. Un mānām nopietni. Jā, protams, vadoši un mazāk vadoši politiķi intervijās mīl koķetēt ar to, ka jau drīzumā Latvijā aptrūksies darbaroku, kuras būs jāaizstāj ar ārzemniekiem, un norādīt, ka nāksies importēt darbaspēku, taču tālāk par runāšanu neviens tā arī nav ticis. Nekādas reālas imigrācijas politikas Latvijai nav un diemžēl izskatās, ka arī nebūs. Līdz ar to nākotnes imigrācija ir atstāta pašplūsmā un, kad tā reāli sāksies (statistika gan rāda, ka nelielos daudzumos, soli pa solītim, tas jau ir noticis), kontrolēt un kaut kā loģiski virzīt to vairs īsti nevarēs. Radīt plānus un koncepcijas vairs nebūs nekādas jēgas, jo tas viss jau būs noticis fakts, uz kuru varēsim tikai noskatīties. Turklāt tad, kad darbaroku patiešām sāks reāli trūkt, tās būs vienkārši jāuzņem un nevienam vairs nebūs ne laika, ne iespēju izvēlēties.
Šādas pasivitātes sekas diemžēl būs bēdīgas, un tas, ka Latvija nespēs menedžēt savu imigrantu profesionālo profilu, patiesībā vēl būtu mazākā nelaime. Daudz nopietnākas sekas var atstāt valsts nespēja šos cilvēkus integrēt un uzņemt savā vidē. Jau šobrīd lielākā daļa mazkvalificēto imigrantu (un tādi nākotnes iebraucēju vidū būs nospiedošs vairākums) organiski iekļaujas krieviskajā Latvijas kultūrtelpā un tur arī paliek (kas visbiežāk nozīmē arī latviešu valodas absolūtu nezināšanu). Turklāt tas acīmredzami nenotiek ideoloģisku vai pat praktisku apsvērumu dēļ, tas notiek tāpēc, ka tā ir vienīgā vide, kurā viņus pieņem (piemēram, tā sauktās latviešu skolas ar šādiem valodu īsti neprotošiem jauniešiem cackāties nevēlas, bet turpretim krievu skolas ir gatavas to darīt).
Tāpēc valdošajai koalīcijai daudz svarīgākam jautājumam par nepilsoņu referenduma aizliegšanu vajadzētu būt sakarīga imigrantu uzņemšanas plāna izstrādei. Turklāt tāda plāna izstrādei, kas šos cilvēkus neiedzīs Krievijas informatīvajā telpā un nepadarīs naidīgus Latvijai.