Uzņēmumos, kur darbojas arodbiedrība un noslēgts darba koplīgums, aplokšņu algas un nelegālā nodarbinātība sastopamas retāk nekā uzņēmumos, kur nav ne arodbiedrības, ne darba koplīguma. Pirms krīzes ekonomiskās izaugsmes gados uzņēmumos, kur bija arodbiedrība un darba koplīgums, aplokšņu algu un nelegālās nodarbinātības vispār nebija, diemžēl krīze veica savas korekcijas.
Tagad ar neapstrīdamu pārliecību teikt, ka uzņēmumos, kuros gan pastāv arodbiedrība, gan ir darba koplīgums, vispār nav ēnu ekonomikas, vairs nevaru. Turklāt paši uzņēmēji saka - pieķert to darba devēju, kas nelegāli nodarbina cilvēkus, nav nemaz grūti, bet ne vienmēr stingra kontrole tiek veikta. Tāpat domāju, ka pamatots ir apgalvojums - cilvēki, kuriem jānomaksā ātrie kredīti vai citi parādi, vienojas ar darba devēju, ka saņems naudu aploksnē, lai nebūtu oficiālu ienākumu, no kuriem aizdevējam paņemt parāda summu.
Tātad par ēnu ekonomikas mazināšanos priecāties nav iemesla?
Nav gan. Domāju, ka šobrīd ēnu ekonomikai ļauj pastāvēt, lai tikai apritē būtu pēc iespējas vairāk naudas. Politiķiem izdevīgi izmantot ēnu ekonomiku veiksmes stāstam, jo īstermiņa ēnu ekonomika noder gan valdībai, gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem. Valdība noņem no saviem pleciem rūpes par tiem cilvēkiem, kas ēnu ekonomikā ir iesaistīti. Pašvaldībām savukārt vajag, lai iedzīvotājiem būtu stabili ienākumi un cilvēki varētu samaksāt par īri, siltumu, pārtiku un nenāktu uz pašvaldību prasīt pabalstus, turklāt apritē esošā nauda palīdz attīstīties pašvaldības teritorijā esošajam biznesam. Iedzīvotāji savukārt apmierināti, ka saņem pēc iespējas vairāk naudas.
Pierādījums tam, ka pelēkās naudas apjoms Latvijā ir liels, redzams banku sektora reakcijā. Bankas daudzviet - ne tikai pie banku filiālēm, bet pat tirdzniecības centros, -uzstādījušas naudas iemaksas automātus. Saprotams, ka cilvēki kaut kur saņem samaksu skaidrā naudā un pēc tam iet iemaksāt naudu bankas kontā, lai tur būtu nauda, piemēram, hipotekārā kredīta ikmēneša maksājumam, kuru atskaita no bankas kontā esošās summas. Bankas, izvietojot iemaksu bankomātu tīklus, gudri reaģējušas uz to, ka nevis dažiem, bet daudziem cilvēkiem nepieciešams iemaksāt savā kontā skaidru naudu. Jāatceras, ka līdz 2008.-2009. gada krīzei naudas iemaksas automātu bija stipri mazāk.
Valsts varētu no katras iemaksas bankomātā ieturēt nodokli, piemēram, 2% apmērā, bet atbildīgās amatpersonas nesteidzas šādu lēmumu pieņemt. Lai gan, ja tur miljoni apgrozās, skaidras naudas iemaksas aplikšana ar nodokli dotu jūtamu pienesumu Latvijas valsts budžetā.
Kā tad panākt, lai uzņēmēji reģistrētu visus darbiniekus un maksātu algas oficiāli, turklāt strādājošie iebilstu pret samaksu aploksnē? Latvijā jāpopularizē viedoklis, kāds dominē Ziemeļvalstīs, - nemaksāt nodokļus ir slikti?
Latvijā tas nelīdzēs. Mūsu valstī vienīgais racionālais risinājums ir samazināt darbaspēka nodokļus, lai uzņēmējiem nebūtu nepieciešams slēpt savus ienākumus. Kad pirms krīzes nepaliekamais minimums tika paaugstināts līdz 90 latiem, redzējām, ka daudzi mazie uzņēmumi iznāca no pelēkās ekonomikas sektora un sāka maksāt algas legāli, jo nebija vairs finansiālas ieinteresētības slēpt ienākumus, neapliekamais minimums bija pietiekami augsts. Kā samazinājām neapliekamo minimumu uz 35-45 latiem, uzņēmējs izrēķināja, ka nodokļos maksājamā summa sanāk pārāk liela, un atkal aizgāja pelēkajā zonā.
Neapliekamā minimuma paaugstināšana būtu spēcīgs ēnu ekonomiku samazinošs faktors, kuru valdība diemžēl negrib ņemt vērā, un neapliekamajam minimumam būtu jābūt vienādam ar iztikas minimumu.
Ja samazinām iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) par 1%, tas nav nekāds lielais ieguvums. Tie strādājošie, kuriem ir neliela alga, nekādu būtisku pienesumu no 1% nejutīs. Tie strādājošie, kuriem ir lielas algas -četri pieci tūkstoši latu mēnesī -, gan iegūst pamanāmu summu, bet viņiem šāds nodokļa samazinājums noteikti nav svarīgs eksistencei.
Iztikas minimums, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šopavasar bija nedaudz lielāks par 177 latiem.
Ja cilvēks mēnesi strādājis un saņem mazāk par iztikas minimumu, viņam no nopelnītā nevajadzētu maksāt nodokļus, jo, prasot maksāt nodokļus no ienākumiem, kas atbilst iztikas minimumam, un tādā veidā samazinot summu, ko strādājošais saņem uz rokas, mēs devalvējam darba jēdzienu. Diemžēl pagaidām šis ierosinājums - neapliekamajam minimumam jābūt identiskam iztikas minimumam - paliek tikai runu līmenī.
Šodien LBAS organizē konferenci par sociālo dialogu valsts mērogā. Valsts institūcijas vēsta, ka bezdarba līmenis Latvijā samazinās. Tomēr ilgstošo bezdarbnieku skaits joprojām ir liels, bet uzņēmēji sūdzas par strādājošo trūkumu.
Tas, ka datos parādās mazāks bezdarbnieku skaits, nozīmē vienīgi to, ka sarūk reģistrēto darba meklētāju skaits, jo cilvēki pārtrauc sadarbību ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Lai ilgstošos bezdarbniekus atkal atvestu darba tirgū, vajadzīgi milzīgi līdzekļi, un saprotams, ka darba devējiem tādu līdzekļu nav. Darba devēji meklē darbiniekus, kuri nav īpaši jāsagatavo darba tirgum, bet jau ir gatavi strādāt, un, ja neatradīs šādus darbiniekus Latvijā, tad neizbēgami ataicinās viesstrādniekus.
Uzskatu, bija drausmīgi vieglprātīgi valsts mērogā neapturēt emigrāciju un priecāties, ka krīzes gados cilvēki aizbrauc strādāt uz ārzemēm, nevis prasa pabalstus no Latvijas valsts un pašvaldību budžeta. Tagad 200-300 tūkstoši cilvēku aizbraukuši. Grūtos laikos viņi neapgrūtināja Latvijas sociālo budžetu, bet patlaban uzņēmējiem jau pietrūkst tieši tādu enerģisku, strādāt gribošu cilvēku, kādi ir daudzi no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri tagad atraduši darbu ārvalstīs. Šobrīd valsts ierēdņi domā, kā īstenot dzīvē reemigrāciju, un saprotams, ka ar Dziesmu svētkiem vien būs par maz. Lai cilvēki atgrieztos, vajadzīgas divas lietas, pirmkārt, darba vietas ar konkurētspējīgu atalgojumu, otrkārt, saprotoša valsts un pašvaldību ierēdņu attieksme pret ikvienu cilvēku. Ar otro Latvijā diemžēl ir vēl lielākas problēmas nekā ar pirmo.
Kurā brīdī tika pieļauta kļūda, kas noveda pie ilgstošo bezdarbnieku kategorijas izveidošanās?
Kļūda bija nepārdomātā profesionālās izglītības sistēmas reorganizācija un tas, ka ne reorganizācija, ne reformas profesionālo izglītību nav salāgojušas ar tautsaimniecības attīstību un darba tirgus prasībām. Kļūda bija arī valsts mērogā taupīt uz profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas un cilvēku profesionālās pārprofilēšanās rēķina.
Ņemot vērā darba tirgus ciešo saistību ar izglītības kvalitāti, ko vajadzētu darīt jaunajam izglītības un zinātnes ministram Vjačeslavam Dombrovskim?
Esmu arī Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā (LIZDA), un pēc LIZDA tikšanās ar Vjačeslavu Dombrovski man radās iespaids, ka ministrs ir gatavs dialogam, prot ieklausīties nozares speciālistos un varēs arī virzīt diskusijai savas idejas situācijas uzlabošanai. Iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kuru es labi pazīstu no kopīga darba dažādās komisijās, diemžēl, nonākot ministra amatā, ar izglītības nozares speciālistiem un pedagogiem rast kopīgu valodu nevarēja.
Jums izveidojies konflikts ar Lattelecom šefu Juri Gulbi par viņa arodbiedrībai veltītajiem kritiskajiem izteikumiem - arī šopavasar intervijā Dienai. Tās ir vienkārši emocijas vai arī konceptuālas domstarpības par arodbiedrību un darba devēju sadarbību?
Jura Gulbja kritiskie izteikumi pret arodbiedrībām pirmo reizi izskanēja vismaz jau pirms gadiem diviem, bet Gulbja kungs tos atkal un atkal atkārto. Ja kāds no maniem arodbiedrību kolēģiem publiski kritizētu Latvijas Darba devēju konfederāciju, es ne tikai pret to iebilstu, bet arī atvainotos darba devējiem, jo neuzskatu, ka mums Latvijā ir divas naidīgas nometnes - darba devēji vienā ierakumu pusē, darba ņēmēji, arodbiedrības -otrā. Ar daudziem darba devējiem mums ir ļoti laba sadarbība, piemēram, ar Latvijas finieri, Valmieras stikla šķiedru, arī ar Liepājas metalurgu (LM) un vēl citiem.
Kāda būs arodbiedrības loma LM problēmu risināšanā? Tiek pieļauts, ka daļai šajā uzņēmumā strādājošo cilvēku var nākties darbu zaudēt.
Es gan tā nedrīkstētu teikt, bet nav noslēpums, ka arodbiedrība cīnīsies, lai arodbiedrības biedri netiktu atlaisti, LM ir pietiekami daudz strādājošo, kuri nav arodbiedrības biedri.
Ko darīt, ja strādājošais, kurš nav arodbiedrības biedrs, ir labāks speciālists?
Tiem LM darbiniekiem, kuri nav arodbiedrības biedri, jāatceras, ka neviens nav viņiem liedzis iestāties arodbiedrībā.
Tomēr, ja uzņēmumam jāveic ļoti krasa ražošanas samazināšana, tad strādājošo - arī arodbiedrībā esošo - atlaišana var būt neizbēgama.
Arodbiedrībai kopā ar darba devēju šis jautājums jāizskata. Var cilvēkus profesionāli pārprofilēt, var atrast citu darbu. Protams, iespējamas situācijas, kad kāds uzņēmums aptur ražošanu un visi strādājošie - no vadītāja līdz palīgstrādniekam - darbu zaudē, jo uzņēmums nevar nodarbināt cilvēkus un ražot produkciju, ja nav naudas, nav noieta tirgus.
Tomēr, runājot konkrēti par LM, mans viedoklis ir, ka uzņēmuma grūtības padziļinājuši paši akcionāri, nevarot pārvarēt savstarpējās antipātijas, tāpēc risinājums arī jāmeklē pašiem akcionāriem. Akcionāru savstarpējās sadarbības problēmu neviens cits atrisināt nevar. Ja akcionāri nekādi nevar sadarboties, tad valstij jāiejaucas - ja vien valstij šis uzņēmums nepieciešams.
Nesen LTV diskusijā, pieminot Re:Baltica pētījumu par mazām algām un sliktiem darba apstākļiem, izskanēja viedoklis - tas tāpēc, ka uzņēmumā nav arodbiedrības, bet LBAS pārstāvis Egīls Baldzēns tā arī nepamatoja, kāpēc arodbiedrības nav.
Visticamāk, paši darbinieki nav gribējuši arodbiedrību veidot. Latvijas iedzīvotājiem raksturīgs tas, ka esam individuālisti, pat Dziesmu svētkos dziedam dziesmu Pūt, vējiņi!, kurā teikts «pats par savu naudu». Individuālisms latviešiem ir gēnos, tāpat kā neuzticēšanās citiem, bet neuzticēšanās kopā ar individuālismu noved pie tā, ka cilvēki negrib apvienoties. Arodbiedrību būtība pasaules mērogā balstās uz uzticēšanos un solidaritāti. Mēs Latvijā negribam būt solidāri.