Padomju laikā runājām, domājām, dzīvojām vienādi. Pat ēdām un ģērbāmies vienādi - ko nu veikalā laimējās dabūt. Priecājāmies, ja izdevās «pa blatu» nopirkt sekciju standartdzīvoklim vai uzskriet veikalā «izmestajām» zilajām vistām. Staigājām pa ielām zem tiem pašiem lozungiem, dziedājām vienas dziesmas - visi vienā saitē. Pelēka, amorfa, viendabīga sabiedrība. Citādi nedrīkstēja būt. Tikai nokļūstot spožākā gaismā, apžilbuši sapratām, ka iepriekšējā bijusi pelēka.
Uzpeldēja dažādi spēki - gan cienījami, gan pašlabuma meklētāji, gan noziedzīgi. Tās pašas zvaigznes, mēness un saule, bet mainījās sabiedrības struktūra, veidojās jauni attiecību modeļi. Tagad mūsu sabiedrība ir ļoti krāsaina un daudzslāņaina - no elitāra spožuma līdz zemes pelēkumam. Katrs atsevišķs indivīds izgaismots un pakļauts visiem vējiem - cīnies, kā proti. Valsts politika līdz šim bijusi izdevīga turīgajiem. Sabiedrības spogulis reti kad pavēršas uz leju, kur mīt grūtdieņi. Tie ir ļaudis, kurus ikdienā neredzam, tie nestaigā pa Brīvības ielu, bet fizisko spēku izsīkuma dēļ ir piesaistīti savam mājoklim. Ja nav rūpīgu tuvinieku, cilvēks eksistē, reizēm tā arī nesagaidot palīdzīgu roku. Šie ļaudis nešķendējas par valdību, mazo pensiju, bet nekurnēdami pieņem katru sev atvēlēto dienu.
Labi dzīvot grib visi. Arī činkstētāji, kuri sūrojas, ka pārdesmit gadu laikā neviens nav pieklauvējis un piedāvājis darbu, kur daudz maksā, bet maz jāstrādā. Vaimanāšana par grūto dzīvi un sliktajiem politiķiem ir mūsdienu sarunu topā. Čīkst arī tie, kuriem it kā nebūtu par ko sūdzēties. Arī globālie cilvēki pieder pie mūsu sabiedrības. Viņiem pieder visa pasaule, nacionālā izjūta nav izteikta.
Vēl nedaudz pagrozot, spogulis kļūst greizs. Ieraugām cilvēciņus, kas no skarbās realitātes bēg atkarību gūstā. Tikai kad uz ielas uzlasītie jau pārāk sāka apgrūtināt slimnīcu uzņemšanas nodaļas, sabiedrība par viņiem sāka interesēties. Jānis Jausudrabiņš teicis: akmens, sācis velties no kalna, nekad vairs neatgriezīsies kalna galotnē.
Nedomāju, ka politiķi ir sabiedrības spogulis. Tie nāk un iet, un drīz tiek aizmirsti. Paši viņus ieceļam saulītē, tad pukojamies, bet nākamreiz atkal kāpjam uz tā paša grābekļa. Pasivitāte, flegmatisms? Vai padomiskā izpratne - par politiku jādomā augstākajiem ešeloniem.
Tikpat dažāds ir viedokļu spektrs. Latvijas parlaments lemj kriminalizēt PSRS un nacistiskās Vācijas agresijas noliegšanu, paredzēt kriminālatbildību par Latvijas Republikas iedzīvotāju genocīda publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu. Rīgas mērs 8. maijā rīko svinīgu pieņemšanu sarkanarmiešiem un sarkanajiem partizāniem. Ja atceramies stāstīto un lasīto, sarkanie partizāni bija tie, kas aizmugurē zvērīgi iznīcināja civiliedzīvotājus. Nekādi komentāri vai stingri izteikts viedoklis šajā sakarā netika dzirdēts. Laikam arī Nacionālā apvienība un tieslietu ministre bija aizrāvusies ar pašslavināšanos vēlēšanu kampaņā.
Raiba, raiba ir tā mūsu sabiedrība, grozi spoguli, uz kuru pusi gribi.
Demokrātiskas valsts pilsonim jāspēj patstāvīgi domāt un spriest, jābūt lojālam valstij, nacionāli ievirzītam ar ticību savas valsts pastāvēšanai. Vai tādi esam?