Vismaz pāris reižu mēnesī, kad lielākās socioloģisko pētījumu firmas publisko partiju reitingus, interneta vidē raisās diskusijas par dažādu politisko spēku konkurētspēju nākamajās pašvaldību un arī Saeimas vēlēšanās. Saprotams, ka vislielākā uzmanība tiek veltīta Vienotībai - kādreiz populārākā no varas partijām nu izlēmušo vēlētāju atbalsta ziņā ir mazliet virs vēlēšanu likumā noteiktās piecu procentu robežas.
Vai nesen par šīs partijas oficiālo līderi kļuvušajam Piebalgam šajā ziņā izdosies ko vērst par labu? Gribētos ticēt. Tas vismaz būtu tīri labi no politiskā līdzsvara, konkurences saglabāšanas viedokļa. Taču, vērojot, kā skaļi pieteiktā valsts simtgades plāna īstenošanas vietā Vienotības pārstāvju rociņās atkal zib pret sabiedrotajiem koalīcijā vērstie kara cirvīši, aizvien biežāk nāk prātā teiciens par to, ka kažoku gan maina, bet ne tikumu.
Zināmā mērā to var skaidrot ar šīs partijas pieredzi - ultraagresīva retorika pret sabiedrotajiem valdošajā koalīcijā tai ļāva gan nokļūt pie varas krīzes sākuma gados, gan arī ilgstoši noturēties par pašas «sastrādāto» nekritizētās statusā. Skaidrs, ka daudziem Vienotībā šķiet ļoti vilinoši šādu taktiku lietot atkal, jo vairāk tāpēc, ka citu, kā izskatās, viņi nepieprot.
Koļegovas gadījums jau ir devis attiecīgo mācību pašreizējai premjera partijai, kas dotajā situācijā gan arī pati atļāvās kāpt uz viena grābekļa pēc otra. Ja ZZS vēlas pie varas grožiem noturēties vismaz tikpat ilgi kā Vienotība, Dombrovska un Straujumas valdību laiku kopā skaitot, tai pirmā un galvenā uzmanība jāvelta krīzes situāciju pārvaldībai un Vienotības uzbrukumu neitralizēšanai. Gan apzinot un savlaikus mazinot riskus, gan iemācoties pārcelt sabiedrības uzmanību uz daudz būtiskākām tēmām. Tāpat steidzami jāveido savi, no Vienotības paveiktā atšķirīgi pozitīvie veiksmes stāsti. Vispirms jau panākot radikāli efektīvāku nodokļu iekasēšanu, kas ļautu atteikties arī no Vienotības piekoptās politikas celt nodokļu slogu tiem, kas tos maksā.
Jāņem vērā, ka laiks uz vietas nestāv. Pagaidām daudzas negācijas vēl asociējamas ar Vienotības premjerēšanas laikā pieņemtajiem lēmumiem, tomēr vēl pēc pusgada gada arī ZZS būs uzkrājusi tēmas, par kurām var tikt kritizēta.
Savukārt, par Vienotību runājot, gribētos vēlēt tai beidzot tikt vaļā no politiskā huligāna sindroma. Latvijas partiju dzīves ilguma salīdzinājumā šis politiskais spēks jau ir gana iesirms, tam sen laiks demonstrēt savu viedumu, spēju nevis prasmīgi izkauties publikā, bet gan sadarbībā ar citiem risināt un atrisināt sabiedrībai aktuālākās problēmas. Tas arī vairāk piestāvētu jaunajam līderim.