Mihaila teātris ir ļoti aktīva, pat agresīva kultūras institūcija, kuru jau piecus gadus stūrē temperamentīgais multimiljonārs, par Krievijas banānu karali dēvētais Vladimirs Kehmans. Viņa uzņēmums JFC nodarbojas ar augļu tirdzniecību, tam pieder plantācijas Ekvadorā, Kostarikā un Venecuēlā, kā arī tirdzniecības flote, taču šobrīd JFC ir uz bankrota robežas un Vladimira Kehmana prioritāte ir Mihaila teātris, kura rekonstrukcijā viņš ir ieguldījis ievērojamus līdzekļus.
Šajā teātrī Sanktpēterburgas Mākslu laukumā, blakus Krievu muzejam un Filharmonijai, viss ir stilīgi un dārgi, sākot no apkalpojošā personāla uniformām līdz skatītāju zāles un citu telpu interjeriem. Darbam teātrī tiek piesaistīti spoži meistari: par baleta trupas māksliniecisko vadītāju kļuvis leģendārais horeogrāfs Načo Duato, par teātra galveno diriģentu - Latvijas publikai pazīstamais Mihails Tatarņikovs. No Marijas teātra baleta tika pārvilināts vadošais solists Leonīds Sarafanovs, no Maskavas Lielā teātra - superzvaigžņu pāris Natālija Osipova un Ivans Vasiļjevs (ui, kāds skandāls sacēlās 2011. gada novembrī!).
Mihaila teātrim ir arī saikne ar Latviju. Jau divus gadus teātra repertuārā ir Verdi opera Masku balle Andreja Žagara režijā. Savukārt pavisam drīz, 26. oktobrī, notiks Čaikovska Jevgeņija Oņegina pirmizrāde, ko iestudē ukraiņu režisors Andrijs Žoldaks, scenogrāfiju viņš veido kopā ar Moniku Pormali. Kostīmus darina modes duets Mareunrol's - Rolands Pēterkops un Mārīte Mastiņa.
Uz Rīgu Mihaila teātra balets ved trīs Načo Duato viencēliena baletus. Divi no tiem - Duende ar Kloda Debisī mūziku un Bez vārdiem ar Franča Šūberta mūziku - ir 90. gadu šedevri, savukārt Nunc Dimittis ar Arvo Perta un Dāvida Azagras mūziku ir pirmizrāde, kas tapusi Mihaila teātrī. Šajā programmā Načo Duato satuvinājis krievu baleta klasisko skolu, ko pārstāv Sanktpēterburgas teātris, ar deju mākslas avangardu, kuram horeogrāfs ir piederīgs kopš paša karjeras sākuma.
Viņš dzimis Valensijā, viens no viņa pedagogiem ir bijis Moriss Bežārs, jaunībā Načo Duato dejojis slavenajā Cullberg Ballet Zviedrijā, pēc tam horeogrāfs Jirži Kiliāns uzaicinājis viņu pievienoties Nīderlandes dejas teātrim (NDT). Kopš 80. gadu otrās puses dejotājs Načo Duato pievērsies horeogrāfa darbam. Viņa baleti tika iestudēti NDT, Amerikas baleta teātrī, Parīzes operā, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē un Austrālijas baletā. Pēdējos 20 gadus Načo Duato vadījis Spānijas Nacionālo dejas teātri un padarījis to par vienu no interesantākajām Eiropas modernā baleta trupām.
«Esmu priecīgs, ka Krievijā man viss būs citādi,» pārceļoties no Madrides uz Pēterburgu, teica Načo Duato. «Man būs jauni dejotāji, jauna iedvesma. Man būs jārūpējas par klasiku, kura ir šīs trupas repertuārā, un tas mani saviļņo. Es domāju, ka pats sākšu iestudēt baletus klasiskākā stilā, jo manā rīcībā būs šo dejotāju ķermeņi, kas perfekti pārvalda klasiku, un viņu tehnika. Ja dejotājiem ir jādejo uz puantēm, tas nozīmē, ka mana horeogrāfijas valoda kļūs bagātīgāka un romantiskāka. Savukārt viņiem laikmetīgais balets palīdzēs atbrīvoties klasiskajos darbos.»
Načo Duato baletu pamatā ir ķermeņa instinktu, emociju uzliesmojuma un intelekta spēļu mijiedarbība: spontanitāte un aprēķins, atklātais erotiskums un ķermenisko baudu noliegšana. Načo Duato darbs ir pretrunu un paradoksu pilns, viņa mākslas pasaulē neoklasika savienojas ar instinktīvās dejas pirmatnējo spēku.
Balets Bez vārdiem, kas 1998. gadā pirmo reizi tika iestudēts Amerikas baleta teātrī, ir stāsts par dzīvi un nāvi, mokoši nepiepildāms mēģinājums pagarināt dzīves skaistākos brīžus. 1991. gadā Nīderlandes dejas teātrī iestudētā baleta Duende iedvesmas avots ir Debisī mūzika - horeogrāfs atzīst, ka viņu fascinē, kā Debisī mūzikā skan daba. «Duende ir skulpturāls darbs, tas ir ķermenis, kas seko līdzi melodijai,» skaidro Načo Duato. Savukārt Nunc Dimittis ir viens no viņa jaunākajiem iestudējumiem: tāda paša nosaukumā Arvo Perta skaņdarbā tiek izmantots Sīmeana lūgšanas teksts, taču Načo Duato šo garīgo opusu iestudē abstrakti un patētiski - baleta galvenā varone ir sieviete, un deja ir viņas plastiskā lūgšana.