Ingvilda Aumeistere, kura jaunas mājas atradusi gandrīz 300 kaķiem un vēl daudziem citiem dzīvniekiem, nemaz nejūtas tā, ka varētu gozēties slavas saulītē, kurā iecelta. «Nekas nav mainījies,» viņa saka un turpina: «Man bija cerība, ka pēc publikācijām visi ņems kaķus un citus pamestos dzīvnieciņus no patversmes uz mājām. Jā, zvanīja, interesējās. Arī paņēma kādu bēdubrāli. Taču vairāk gan bija tādu zvanītāju, kuri taujāja par iespēju atdot dzīvnieku, informēja par apkārt klīstošiem, pagrabos dzīvojošiem dzīvniekiem.»
Ingvildas tiešajā aprūpē ir 18 vai pat vairāk kaķu, divi suņi un vēl visādi citādi dzīvnieki. Ingvilda ir aizņemta savos darbos un pienākumos un pēdējā laikā arī retāk ieskatās sociālajos portālos, tāpēc nav informēta, kā viņai piešķirto Latvijas lepnuma titulu citi vērtējuši.
«Agrāk man bija vairāk laika sekot domubiedru diskusijām un aktīvāk izteikties,» viņa piebilst.
Ziema pagājusi. Tā bija barga klejojošajiem dzīvniekiem. Ingvildas aprūpējamo pulkam, piemēram, nākuši klāt trīs seski. Aizbēguši vai izmesti? Tie taču ir modes mājdzīvnieki! «Tur jau tā problēma, ka diemžēl dzīvnieki mēdz būt arī modē. Ja sesks netiek audzināts un mācīts, tad tas kož, gāž puķu podus, savanda plauktus, attaisa skapīšus. Tagad nāk pavasaris, un sesks sāk meklēties un …smirdēt, jo par tā kastrāciju laikus nav padomāts. Tad nu saimnieks nospriež, ka tāds meža dzīvnieks sesks vien ir, un palaiž to, cerot, ka dzīvnieks izdzīvos. Taču tie seski, kas tiek pārdoti kā mājdzīvnieki, ir tāltāli radi meža dzīvniekiem un savvaļā izdzīvot nevar. Ja nakts laikā pabraukā pa mikrorajoniem, tur var redzēt, ka seski čum un mudž atkritumu tvertnēs.» Ingvilda nojauš, ka tāpat kā ik gadu pēc kaķu mēneša marta atkal daži dzīvnieki paliks bez mājām. «Esmu nolēmusi cīnīties ar cēloņiem, nevis ar vējdzirnavām,» viņa saka.
«Varbūt nenodarbošos tik daudz ar mežonīgo kaķēnu ķeršanu pagrabos, bet vairāk pievērsīšos akūtiem mājas kaķu gadījumiem, kad tie paliek bez pajumtes. Resursi jāizmanto lietderīgi. Ne tikai finansiālie, bet arī emocionālie,» Ingvilda skaidro. Bet grūti noticēt, ka viņa varēs vienaldzīgi paiet garām kādam bezpalīdzīgi ņaudošam kaķēnam.
I. Aumeistere grib aprakstīt gan savu pieredzi, gan apkopot plašu informāciju par to, kā rīkoties, ja no ielas tiek paņemts kaķēns. «Analfabētismam līdzīga izpratne par dzīvnieku turēšanu noved pie tā, ka daudzi pieradinātie četrkājainie draugi tiek izmesti uz ielas. Padomus man jautāja arī cilvēki, kas zvanīja pēc Latvijas lepnuma ceremonijas,» saka Ingvilda un nezaudē optimismu, ka Latvijā vairākums tomēr ir līdzcietīgi un labestīgi cilvēki. «Pie manis pēc kaķa bija atbraukuši jaunie saimnieki un jautāja, vai man ir kāds sakars ar biedrību TUTTI palīdzība dzīvniekiem. Nu es jau pati vienā personā esmu šī biedrība.»