Nolēmu ar elkoņiem necīkstēties, bet pēkšņi sēdvietā blakus brīvajai vietai sāka māt ar roku kāds vīrs. Tiešām ļoti cienījamos gados. «Nāciet, nāciet, kundze, apsēdieties jūs! Kājas, dzīves ritenī skrienot, vēl noderēs,» skaļā balsī aicināja sirmais kungs un, kā pieturēdams brīvo sēdvietu, uz kuru mērķēja kājās stāvošie stiprā dzimuma ceļabiedri, tajā nolika savu vareno somu. Kļuva gluži vai neērti neatsaukties kunga laipnībai.
Pēc vairākām pieturām vagons kļuva tukšāks, bet ne tik brīvs, lai iekārtotos ar komfortu. Drīz vajadzēja iekāpt arī manai paziņai, regulārajai ceļabiedrenei. «Būs jāsēž atsevišķi,» nodomāju, pārlaižot skatienu apkārt un secinot, ka divu blakus esošu brīvu sēdvietu nav. Tur jau viņa nāca, smaidot mādama ar roku. Apsveicinājāmies. Paziņa sāka lūkoties pēc brīvas sēdvietas. Mans laipnais blakussēdētājs acumirklī reaģēja - viņš pārsēdīsies citur, lai mēs sēžot blakus. «Ko jūs, nevajag. Mēs negribam jūs apgrūtināt,» izbrīnījāmies par laipnību. Tomēr kungs cēlās kājās un izvēlējās citu sēdvietu. Tuvumā sēdošās kundzes tikpat pārsteigtas iepleta acis un neskopojās ar komplimentiem: «Tik labestīgs, sirsnīgs kungs, kaut nu tādu būtu vairāk. Vecie ļaudis jau vairāk raduši iet pa dzīvi ar paģērošu, nevis pretimnākošu attieksmi...» Bet sirmais kungs tikai rāmi noteica: «Neko tādu īpašu neizdarīju.» Un viņa sejā bija tāda izteiksme, kas liecināja - ir gandarījums darīt labu. Kaut vai sīkās lietās. Viņš smaidīja.
Mudīte Pierīgā