Viņai ir savas ēšanas tradīcijas. Neviens nedrīkst aiztikt viņas galdu. Ieraugot, ka lielās māsas grib to izmantot savām rotaļām, tās tiks vilktas prom un galds no visa atbrīvots. Uzsākot ēst, tiek atrasts un uzlikts priekšauts un krēsls piestumts pareizā pozā pie galda. Apsēžoties galds tiek pievilkts klāt, un tad tikai var sākties maltīte.
Ja tiek ēsta zupa, uz galda drīkst atrasties tikai zupas bļoda un īstā karote. Ja domas mainās un ir nepieciešama rupjmaize ar sviestu, zupas bļoda tiek aiznesta un uz galda var atrasties tikai sviestmaize. Katrs ēstais ēdiens goda vietā ir vienīgais. Kad ēšana beigusies, tiek nostumts galds un noņemts priekšauts. Viss - bērns vairāk neēdīs.
Lieldienu tradīciju ēst olas ir grūti savilkt kopā ar reliģiskiem pasākumiem, bet Lieldienas pārsvarā sakrīt ar pavasara atnākšanu. Olas simbolizē auglības un jaunas dzīvības rašanos, tāpēc, atnākot pavasarim un svinot Lieldienas, tās ir jāēd.
Ne velti šefpavāra cepures kroku skaits ir atkarīgs no olu pagatavošanas veidu zināšanas un uzvaru skaits olu cīņās - no izvārītās olas cietības. Lieldienu tradīcija ir ēst olas, bet par to, kā tām jābūt pagatavotām, gan nekur nekas nav teikts.
Klasiskākais un šķietami vienkāršākais veids ir vārītas olas. Bet vai jūs zinājāt - lai iegūtu vidēji vārītu olu, kalna gala būdiņā to vārīt vajadzēs kādu brīdi ilgāk nekā pludmales mājā. Turklāt tas vēl būs atkarīgs no tā, vai ola nupat izņemta no ledusskapja vai iegūta vistu kūti. Korejā liela delikatese esot publiskā saunā trīs stundas vārīta ola. Olu var izvarīt bez čaumalas, un rezultāts ir par pamatu daudziem brokastu veidiem - Benedikta olām, Florentīna olām, Fredrika olām.
Otrs veids, kā tikt pie pagatavotas olas, ir to uzcept. Piemēram, huevos fritos jeb spāņu fritētās olas tiek iegūtas, uzkarsējot pannā kārtīgi daudz olīveļļas, uzmanīgi iesitot vajadzīgo olu daudzumu un ar maisāmo lāpstiņu šļakstot karsto eļļu uz olas, līdz olas baltums ir gatavs. Huevos fritos pareizās kondīcijas rādītājs ir vēl šķidrs dzeltenums. Fritētās olas pasniedz ar salauztas bagetes gabaliņiem, un ēdot tos mērcē dzeltenumā. Arī cepot olas, var izvērsties uz nebēdu, jo cept var no vienas puses vai abām. Kopā ar rīsiem, kartupeļiem, bekonu, dārzeņiem vai iecept baltmaizē. Lai dzeltenums būtu ciets vai kā fritētai olai - šķidrs. Sakult olas ar pienu, saldo krējumu, buljonu vai pat ūdeni un cept olu kulteni vai, samaisot ar visdažādākajām piedevām, cept kā pankūku, apgriežot otrādi, un iegūt omleti.
Ja olu pārēšanās Lieldienās ir līdz kaklam un vajadzīgas jaunas tradīcijas, no ļoti daudzām olām vaļā var tikt pavisam saldā un interesantā veidā. Pavlovas kūka no putotām olām būs ļoti gaisīgas, svaigas un jaunas dzīves sākums.