Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kā tev sākās atmoda?
Zināmā mērā tas ir tāds liktenīgs lūzums manā dzīvē, jo sasniegt tanī laikā, nu, teiksim, tādus lielus karjeras augstumus… Es kā nekā biju pēdējais Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Un atteikties no tām privilēģijām, no tiem visiem nosacītajiem labumiem, kas nāca līdz ar šo nosaukumu, un nostāties uz tāda revolucionāra ceļa… tas ir…tas ir diezgan interesanti. Es sevi brīžiem pat salīdzināju ar Jeļcinu, kurš tāpat bija pacēlies augstu, augstu, bet pēc tam visu to, kā teikt, sevī mēģināja sagraut, lai nākamais būtu jau labāks.
1988. gadā biji Ministru padomes priekšsēdētājs.
Desmit gadus biju nostrādājis Latvijas Republikas valsts plānā un daudz nodarbojies ar tautsaimniecības un lauksaimniecības problēmām. Profesors Kazimirs Špoģis to pamanīja un mani uzaicināja strādāt Agrorūpnieciskajā komitejā sev par pirmo vietnieku. Tad tas bija arī lauksaimniecības ministra amats. Mēs daudz domājām, kā pilnveidot Latvijas lauksaimniecisko ražošanu. Man bija tāda svēta pārliecība, ka tas jādara divos virzienos. Daudzviet kolhozi bija ļoti nostiprinājušies, un tiem varēja likt papildu slodzi. Veidojām agrokombinātus - piesaistījām klāt piena, gaļas kombinātus, tādu kompleksu ražotni veidojām. No otras puses, tā kā toreiz ļoti daudz meliorēja zemes, bet vienlaikus arī aptuveni 50 tūkstoši hektāru katru gadu aizauga ar mežiem, bija tāds kritērijs - nezaudēt lauksaimnieciski izmantojamo zemi. Man bija ideja nolikt starp to kolhozu un, teiksim, mežu - privātsaimnieku. Pirmos zemniekus, kuri ļoti aktīvi saimniekoja un kuri neļautu vairāk tām zemēm aizaugt.
Bet mani interesē - kā varēja kļūt par Ministru padomes priekšsēdētāju?
Mēs ar Špoģi ļoti daudz diskutējām un analizējām. Es viņam izstāstīju savas versijas, idejas, domas un sapratu, ka viņam nav nekādu iebildumu. Jo īstenībā jau fermeru kustība pasaulē nav nekas jauns. Viss radās, kad jau bija perestroikas aicinājumi. Virziens bija mēģināt iet uz to lietu, kad nav nekādi tur kolektivnije podrjadi - kolektīvie uzņēmumi. Tā forma vispār nekad un nekur neko jēdzīgu nav devusi. Mēs gājām daudz labāku ceļu. Tā ideja nostiprinājās, un laiks ļoti strauji mainīja kadrus. Tad Špoģa kungs aizgāja uz zinātnisko darbu. Mani uzreiz iecēla par Agrokomitejas priekšsēdētāju un vienlaikus arī Latvijas Republikas, toreiz PSRS valdības, - tātad Latvijas valdības vadītāja vietnieku, Rubeņa vietnieku. Nepagāja pārāk ilgs laiks, viņš aizgāja pensijā, un tad es kļuvu par Ministru padomes priekšsēdētāju.
Bija jābrauc uz Maskavu?
Protams. Mani aizveda pie Gorbačova. Tā bija mana vienīgā personīgā tikšanās ar Gorbačovu. Mēs parunājām par tautsaimniecības lietām. Un tad ilgi un dikti runājām par valsts atdalīšanos no Padomju Savienības. Bija mums visām trim Baltijas valstīm sagatavots PSRS Augstākajā padomē likumprojekts - par ekonomisko neatkarību. Tas bija cerību pilns, bet - stipri par vēlu. To vajadzēja varbūt jau desmit gadus iepriekš izdarīt. Gorbačovs vairāk it kā iztaujāja mani. Saruna bija ļoti normāla, labestīga. Protams, visu laiku dominēja tas viņa: «Vai jūs gribat atrauties no PSRS?» Droši vien, ja es viņam būtu teicis stingru «jā», es tad nebūtu bijis premjerministrs.
Tu iegāji vēsturē ar Breša zemniekiem. Cik tad viņu bija, un kā tas viss notika?
Viņu bija aptuveni kādi astoņi ar pusi tūkstoši.
Cik izdzīvoja?
Tādas statistikas nav. Es domāju, varbūt puse uz pusi. Mēs jau arī toreiz vēl dzīvojām eiforijā. Mēs it kā atgriezām vecajiem īpašniekiem atpakaļ zemi viņu vēsturiskajos 1941. gada rāmjos, bet tās priekš mūsdienām bija mazsaimniecības - 16, 20 vai 30 hektāru. Faktiski ļoti daudzi Breša zemnieki arī sāka kā mazsaimnieki. Sniedzām viņiem pietiekami lielu pabalstu - tur bija kredīti, tur bija ceļi, tur bija telefoni, elektrība, kokmateriāli un tā tālāk.
Kas toreiz Breša zemnieku rašanās laikā bija visgrūtākais?
Garīgā pārliecība un politiskā uzticība. Pie manis nāca daudz cilvēku un jautāja: «Ko tad tu dari tagad?» Pārmest man nepārmeta, bet ar tādu zemtekstu - «nu, četrdesmit piektajā gadā, tur sestajā, mēs tak jau braucām uz Sibīriju. Atkal brauksim?» Es teicu - ja brauksim, tad es būšu pirmajā vagonā. Bet man jāsaka, ka tas bija pacēlums ekonomikā. Mēs visi skrējām, darbojāmies.
Un Tautas frontē karogus vicinājām...
...un dziesmas dziedājām. Tas faktiski bija tāds vienīgais pamatīgais lēciens ekonomiskajā frontē. Nav nekāds noslēpums, ka daudzus produkcijas veidus pat par trīsdesmit procentiem un vairāk saražoja tieši mazās piemājas saimniecības. Un nebija jābūt pārāk lielam ģēnijam, lai pateiktu, ka viņiem vajag vairāk dot brīvību.
Kā tanī laikā, kad tu kļuvi par premjeru, veidojās tavas attiecības ar Tautas fronti?
Es oficiāli nebiju ne Tautas frontē, ne kādā Interfrontē. Man ir ļoti labā atmiņā, ja no rīta mani apmeklēja Tautas frontes delegācija, tad vakarā - obligāti Interfronte. Tautas fronte saka, ka viņiem nav nama. Man bija tāds Kārlis Līcis, lietu pārvaldnieks Ministru kabinetā. Es saku Kārlim - nu, kā? Viņš saka - nav problēmu. Vecrīgā izdalījām namiņu, kur Tautas frontei dzīvot. Vakarā arī Interfronte klāt… arī namiņu vajag. Es saku - kur tad es ņemšu, man nav namiņa. Tā viņiem nekas netika. Pēc tam - Tautas frontei vajag braukt. Iedomājies, kāds līmenis toreiz bija, ka premjeram vajadzēja dalīt mašīnas! Tagad tas liktos smieklīgi. Toreiz Tautas frontei iedevām Latviju. Līdz ar to mēs Tautas frontei radījām tādu materiālo bāzi, lai var braukt, aģitēt un darboties.
Bet, ko es gribu teikt tīri politiski, tā kā es nebiju Tautas frontes biedrs, es negribēju parādīt kādai no pusēm, ka premjers… paliek neitrāls, un viss… Tad tas faktiski arī zināmā mērā tālāk noteica manu politisko izvēli. Kad es nobalsoju jau par neatkarību, kad veidojās nākamā valdība aiz manis, jau toreiz Godmaņa kungs un Kalnietes kundze bija atbraukuši pie manis.
Tev piedāvāja premjeru, bet - kāpēc tu atteicies?
Es domāju, ka izdarīju pilnīgi pareizu vēsturisko izvēli. Redzi, ja es būtu Tautas frontes biedrs, ja es būtu jau ilgstoši darbojies, tad man būtu politiska platforma, uz kuras balstīties. Bet, ja es būtu pieņēmis šo piedāvājumu, tādā gadījumā es būtu iegātnis. Pie vismazākajām kļūdām būtu tādi, kuri teiktu - «es jau jūs brīdināju». Prunskiene Lietuvā neizdarīja to izvēli, un pēc tam viņa rūgti nožēloja, kad nācās to posteni pamest.
Tu kā 38. gada puika, kā tu pats saki, pilnīgi neko nenožēlo par to, kas ir izdarīts?
Dzīve ir brīnišķa, un nolieguma likums saka, ka tev kaut kas ir jānoliedz, lai tu varētu tikt pie jauna. Un tā ir attīstība. Es nenožēloju savā dzīvē pat to, ka izgāju sarkano skolu. Jo, ja es nebūtu sēdējis tajā CK plēnumā un redzējis, cik sapuvusi tā augša, varbūt man kaut kāds sarkanais plīvurs teiktu - nē, vecīt, tur tak bija baigi labi.
Tā šaubu sēkla komunismā man jau tika iesēta tālajos sešdesmitajos gados. Es esmu agronoms pēc specialitātes, pēc tam mani pārcēla uz komjaunatni. Tad nāca tā kukurūzas ēra - Hruščova laiki. Bija Krāslavas rajonā tāds Brīvības kolhozs. Jakovļevs, slavens puika, vadīja, un tā tiešām bija laba saimniecība priekš Latgales. Viņam bija perfekti labi nostādīts ganāmpulks un ļoti labi zālāji - āboliņš un timotiņš. Partijas komitejas birojā lika to visu art ārā un sēt kukurūzu. Un es tur sēžu un domāju: ak, kunga māte, nu tas taču ir vājprāts, tur tak nekāda kukurūza neizaugs. Un tad notika saruna, kas mani pirmo reizi atmodināja. Palika šaurs loks, un pirmais (rajona partijas komitejas pirmais sekretārs), tāds Kirilovs, teica: «Viņam ir taisnība, bet mums Maskavai jāatskaitās… Iedosim «stingro» bez ieraksta.» Es sapratu, cik liela liekulība toreiz jau bija. Un tā man sāka tīties divi kamoli - viens tas kamols it kā dzina, lai mēģinātu to sistēmu labot ar svaigu kaut kādu domu veidu. Bet otrs - tas tina to stulbumu. Tas beigu beigās deviņdesmitajā gadā pietinās pilns un pārtrūka. Tāda tā dzīve ir. Nebūtu pareizi kaut ko nožēlot. Viss ir bijis forši.