«Azartam jābūt! Arī vecumdienās - tas palīdz dzīvot ilgāk un interesantāk,» uzskata Talsu «zolīšmeni». Zolīte ir prāta spēle, kuras galvenā priekšrocība - to var spēlēt lielākā pulciņā.
Klubiņš apauga ātri
Talsu Pensionāru biedrības zolītes kluba Pīķa dāma izveides iniciators savulaik bija ilggadējais biedrības vadītājs Antons Kivlenieks. «Toreiz saņēmu daudz pateicību no spēlētājiem, kuri teica: «Malacis, Anton, ka esi noorganizējis klubu, vismaz vienreiz mēnesī varam no sievām izrauties!» Tas bija vēl 1997. gads, tikko pirmie Latvijā bijām nodibinājuši Pensionāru sociālās palīdzības fondu. Mums jau darbojās svaru vērotāju un tējas klubs, zolītes klubs bija nākamais, ko izveidojām,» atceras Antons Kivlenieks.
Viņš pats nākot «no zolīšmeņu ģimenes», zolīti spēlējis kopš agras bērnības. «Kādreiz mācēju arī bridžu uzspēlēt, taču šai spēlei nebija partneru. Bet zoli taču Latvijā spēlē visos novados, visos pagastos, tikai vajag kādu, kurš visu šo kustību vada - aizsācēju,» uzskata Kivlenieka kungs. Arī viņa ģimenes draugi bijuši zolīšmeņi - augstas klases spēlētāji. «Izveidot klubiņu nebija problēmu - jau pašos pirmsākumos tajā iesaistījās vairāk nekā desmit spēlētāju. Drīz jau sākām spēlēt uz sešiem galdiem. Klubiņš ātri apauga ar dalībniekiem,» stāsta biedrības vadītājs.
Nu zolīte kļuvusi populāra starp Talsu senioriem. Vispirms spēlētāji satikušies vienreiz mēnesī, pēc tam jau sanākuši kopā divreiz mēnesī, sākuši organizēt arī draudzības sacensības. «Mums ir labas attiecības ar tukumniekiem - viens pie otra braucam uz sacensībām. Viņi gan zolītes klubu izveidoja samērā nesen, pirms dažiem gadiem,» stāsta Antons Kivlenieks. Rudenī tukumnieki braucot sacensties uz Talsiem, pavasarī talsnieki braucot spēlēt uz Tukumu. Organizējuši sacensības arī starp saviem novadniekiem. Antona Kivlenieka uzdevums tagad ir palīdzēt klubiņam ar transportu, jo no 2005. gada Pīķa dāmu vada seniore Austra Mona.
Prāta un laimes spēle
Kārlis Reimats zolītes klubā darbojas jau kopš tā dibināšanas. «Tas bija kas jauns! Sākumā grūtāk jau bija - te visi bija augsti skoloti, skolotāji, bet man - tikai pamatskola. Taču sports man patika, un bija jāsitas līdzi - devu tik vaļā!» smej Reimata kungs un piebilst: «Tā ir prāta un laimes spēle. Ja nebūs laimes, nekā nevar izdarīt - ar prātu vien nevar. Un ar laimi vien arī nevar.»
«Un kārtīm arī jābūt - ja nav kārtis, tad tas prāts un laime neko nelīdzēs. Pagājušoreiz mačā dabūju pirmo vietu, šoreiz - pēdējo. Kārtis nav un cauri, nevar izspēlēt,» aizvadīto maču, kur pulcējušies 30 spēlētāji, komentē kluba vadītāja Austra Mona. Izrādās, viņa kārtis mācījusies spēlēt jau tajos laikos, kad strādājusi kolhozā, slaukusi govis. «Divi meiteņi mācējām spēlēt, un divi nemācējām. Tai laikā spēlējām pīķeni un kreiceni - brēkdami ņēmāmies, bet vēlāk iemācījāmies. Uzreiz jau nevar tā iemācīties,» atzīst Austras kundze.
Klubiņa dibināšanas pirmsākumos viņa bijusi vienīgā dāma starp kungiem, zolītes spēlētājiem. Taču tad spēlētājiem pievienojusies Silvija Lauva, vēlāk citas kundzes. «Pašlaik Pīķa dāmā darbojas astoņas sievas. Brauc arī no laukiem! Kungi jau saka, lai mačus organizēju katru nedēļu, bet es iebilstu - arī dārzā kas jādara, nevar tikai sporta namā vien sēdēt. Lai gan kompānija mums laba,» smaida Austras kundze.
Klubiņā tiekot svinētas arī senioru jubilejas. Vecākajam dalībniekam - Reimata kungam, starp citu, ir 88 gadi! 80. jubileju nosvinējuši arī Austras kundzei. «Izcepu kūku, sagādāju puķes, visi parakstāmies kartiņā un sveicam. Tas viss par kopīgo naudiņu - kluba dalības maksa ir viens lats. Katru reizi ar mazu prēmiju apbalvojam arī uzvarētājus mačos. Talsu Pensionāru biedrības zolītes ceļojošais kauss arī mums ir - to sacensībās pasniedzam pirmās vietas ieguvējam. Kauss ceļo četrreiz gadā,» stāsta klubiņa vadītāja. Viņai pašai un Silvijas kundzei šobrīd gan neesot neviena kausa: «Nevar tikt līdz tai pirmajai vietai, nevar to trīs mēnešus noturēt.» Andris Ozols ieguvis vienu kausu, bet Kārlis Reimats šajā ziņā ir rekordists - viņa kontā ir četri kausi.
Vislabākais ārsts
Taujāju - vai Pīķa dāmas senioriem ir arī kādas citas aizraušanās? «Man ir medības. Zolīte un medības ir tie lielākie vaļasprieki,» atzīstas Andris Ozols.
Klubiņa vadītājai Austrai Monai viens no vaļaspriekiem ir dārzs, bet viņa allaž piedalās arī senioru sporta dienās. Bet Silvijas kundze vēl apmeklē vingrošanas pulciņu, tāpat piedalās sporta dienās un arī dārziņš ir jākopj.
«Arī man tuvs ir sports, vēl piedalos Latvijas meistarsacīkstēs, izcīnu pirmās vietas lodes grūšanā astoņdesmitgadniekiem,» lepns ir Kārlis Reimats. Viņš turpina: «No 1939. gada - kā sāku sportot, tā neesmu beidzis. Man ir 85 medaļas, 260 diplomi, bez zolītes kausiem vēl divi kausi iegūti par šautriņu mešanu. Padomju diplomi - tie gan jau ir aizlaisti prom. Ak, jā, un bļitkošana arī man patīk.»
Antons Kivlenieks ir lepns par savējiem senioriem: «Mums katrs trešais no nedaudz vairāk kā diviem tūkstošiem pilsētas pensionāru ir iesaistījies kādās aktivitātēs. Nekur citur Latvijā, šķiet, seniori nav tik darbīgi.»
Vecumdienās viss atkarīgs tikai no paša, uzskata Kārlis Reimats. «Vienam patīk tas un tas, citam nekas. Bet tas, kurš iet un kaut ko dara, tas arī ilgāk dzīvo! Tam arī dzīve paiet daudz ātrāk, spraigāk un interesantāk. Bet, ja tikai sēž un tikai pukst, no tā nekāda labuma nav.» Viņaprāt, vislabākais ārsts vecumdienās ir aktīva dzīve. «Katru dienu jāstaigā kājām, jāpiedalās sacensībās, cik spēka vēl ir un cik var. Un pa reizei var ieraut pa graķim - lai asinis labāk riņķo,» smejot iesaka Kārlis. «Ieraut, bet neaizrauties,» ieteikumu papildina Antona kungs.