Daži Tieslietu ministrijas centieni atbalstāmi. Piemēram, ir pamatota iniciatīva saīsināt spriedumus, ir loģiska rakstveida procesa ieviešana kasācijas instances tiesā civilprocesā. Pakāpeniski varētu dot pozitīvu efektu grozījumi Civilprocesa likumā, kuri paredz īpašu regulējumu civillietās par maza apmēra prasībām, un Mediācijas likums.
Taču likumprojektus galvenokārt sagatavo ministrijas darbinieki, nevis Vienotības politiķi vai Valdis Zatlers ar saviem gudrajiem padomniekiem.
Ir naivi cerēt, ka tiesu sistēmu var uzlabot tikai ar grozījumiem likumos. Tiesnesis nevar optimizēt savu darbu, ja viņam nepārtraukti ir jāapmāca jauni palīgi un tiesas sēžu sekretāri, jo tie, kam pieredze ir lielāka, ir atraduši labāk atalgotu darbu ar labākām sociālajām garantijām ministrijās vai privātajā sektorā. Ir nepieciešams palielināt tiesu darbinieku algas, un ne jau par 10-20 latiem, bet vairāk, jo ministrijā vai privātajā sektorā pieredzējis tiesas darbinieks var cerēt uz divreiz vai pat trīsreiz lielāku algu nekā tiesā.
Tiesas nedrīkst «paātrināt» arī uz cilvēktiesību ierobežošanas rēķina.
Pirmajā pietuvinājumā šķiet loģiski civillietās ierobežot procesa dalībnieku tiesības iesniegt pierādījumus apelācijas instances tiesā, jo apelācijā tiek izspriesti tie paši prasījumi. Bet ir jāņem vērā arī tas, ka apelācijas sūdzībā vai protestā vienmēr tiek izteikti argumenti pret pirmās instances tiesas secinājumiem un dažkārt šos argumentus var pamatot tikai ar jauniem pierādījumiem.
Kriminālprocesā nav pieņemams princips «lēna izmeklēšana un ātra notiesāšana», jo pat pēc sadzīviskās loģikas vajadzētu būt otrādi. Pierādījumi ir jāmeklē aktīvi un ātri, bet jāpārbauda rūpīgi!
Pretēju pieeju nevar nesaistīt ar vienu konkrētu apsūdzēto - Aivaru Lembergu. Par šīs krimināllietas lēno virzību nepārtraukti sūrojas A. Lemberga bieži piesauktie «sorosieši» un citi Vienotības piekritēji. Runa nav par šo vienu procesu. Ja var steidzināt tiesu notiesāt «oligarhu», tad «vienkāršie ļaudis» uz taisnību var necerēt. Un tieši šo parasto pilsoņu dēļ nevar neuzdot «tiesu paātrinātājiem» daudzus jautājumus.
Kāpēc Vienotība un tās koalīcijas partneri neieklausās ne tikai advokātu, bet arī ģenerālprokurora, policijas vadības, tiesnešu un tiesu personāla teiktajā?
Kā stiprina tiesiskumu tieši V. Dombrovska valdības laikā ar 2009. gada 12. marta likumu izdarītie grozījumi Kriminālprocesa likuma 373. panta 7. daļā, ar kuriem tika faktiski iznīcinātas personas tiesības pārsūdzēt policijas lēmumus par atteikšanos sākt kriminālprocesu? Tas notika tieši laikā, kad pārslogotie policisti ar zemām algām sākuši masveidīgi, rezolūcijas veidā, bez pamatojuma atteikt sākt kriminālprocesu pat vienkāršos gadījumos (piemēram, ja personai tika uzlauzts un apzagts dzīvoklis vai apzagts transportlīdzeklis pie mājas).
Tiesu procesu vilcināšanā tiek vainoti advokāti (viņi, nelieši, redz, slimo, uzņemas citas lietas, iet atvaļinājumos un klientu interesēs nekautrējas pieteikt tiesām lūgumus, kuru dēļ iztiesāšanā ir jāizdara pārtraukumi!). Bet kāpēc tiek noklusēts, ka prokurori, redzot, ka lieta jūk un brūk, izmanto visus līdzekļus, lai to novilcinātu?
Kāpēc tiek ignorēta liecinieku regulārā neierašanās uz tiesu un diezgan vājā tiesas lēmumu izpilde par šo liecinieku piespiedu atvešanu?
Kāpēc tika izteikts absurds priekšlikums par pirmstiesas kriminālprocesa termiņa pagarināšanu tā saucamajās pedofilijas lietās, kurās ir īpaši svarīgi, lai policija ātrāk atrastu noziegumu materiālās pēdas (spermu, miesas bojājumus, asinis utt.), ātrāk nopratinātu cietušos un lieciniekus, izņemtu datoru cietos diskus?
Tā sauktajās ekonomiskajās un korupcijas lietās bez jebkādiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā jau sen ir akceptēti ilgi izmeklēšanas termiņi. KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe intervijā žurnālam Ir (2012. gada 24. maijā) apgalvo, ka «oligarhu lietā» KNAB gada laikā ir ticis ļoti tālu, taču ir normāli, ka šādas sarežģītas lietas tiek izmeklētas trīs četrus gadus.
Ja jau izmeklēt šīs lietas gadiem ir normāli, tad kāpēc nav normāli tās gadiem iztiesāt?
Kad tiesas bieži sasniedz apsūdzības bez pietiekamiem pierādījumiem, vispār nav jābrīnās par tiesu procesu ilgumu, un sen jau ir pienācis laiks dot tiesām tiesības virzīt krimināllietas papildu izmeklēšanai.
Protams, ir situācijas, ka tiesu procesu dalībnieki apzināti velk procesu garumā. Krimināllietās tas nereti notiek tāpēc, ka tiesās valda notiesājoša tendence, pret kuru advokāti, protams, cīnās. Daži tiesneši iet ignorēt nevainīguma prezumpciju un taisa aklus, notiesājošus spriedumus tāpēc, ka paraugprāvas un paraugsodus no viņiem prasa tuvredzīga, saniknota sabiedrība un tās ievēlētie politiķi.
Cilvēkiem patīk lasīt par bargiem spriedumiem presē. Tā ir vēl viena Eirovīzija! Ir tik interesanti vērot, kurš un ar kādu «dziesmu tiks finālā»! Un tādiem popsīgiem tiesu novērotājiem liekas, ka godīgus cilvēkus nekad netiesā. Diemžēl tiesā gan. Valstī, kur izmeklēšanas un prokuratūras iestādēm ir pārāk plašas pilnvaras, bet politiķi kultivē nievājošu attieksmi pret advokāta darbu procesā, bieži uz apsūdzēto sola var nonākt absolūti normāls, pat ļoti labs cilvēks.
Nezinu, vai šādu cilvēku likteņi tiešām interesē «reformu un tiesiskuma koalīcijai», kura ir pārņemta ar savu paštaisnību un pašlepnumu, tāpēc drīzāk ir jājautā šiem politiķiem: jūs tiešām cerat mūžam būt pie varas un nesaskarties ar tiesu? Viens politiķis, kas kļuva slavens ar saukli «gāzi grīdā!», jau iebrauca grāvī. Lielākā nelaime Latvijai būtu, ja tās «paātrinātā» tiesu sistēma ar kārtējo saukli «gāzi grīdā!» iebrauktu dziļā bedrē!
* zvērināts advokāts, Advokātu atbalsta biedrības valdes priekšsēdētājs