Ja ir labi padomdevēji, var arī nebūt ārsts. Es pilnīgi tam piekrītu, jo tam, kam ir politiski uzstādījumi, nav jābūt specialitātes pārstāvim. Bet man tas katrā ziņā ļoti palīdz, īpaši tajās situācijās, kurās, ja es nepārzinātu vienu vai otru lietu un paļautos tikai uz padomdevēju, kurš šo padomu dotu savās vai kāda cita interesēs, es šo situāciju nevarētu kontrolēt. Tā pieredze, kas man ir veselības aprūpē gan kā ārstei, gan nozares speciālistei vadības jautājumos, man palīdz.
Jūs pārzināt arī ārstu vidē valdošās intereses?
Varbūt ne visas, bet zemūdens strāvojumus var uztvert diezgan viegli.
Tas ļauj jums arī saprast iniciatīvu patiesos iemeslus?
Jā. Vienu otru reizi, ja nāk ar uzstādījumiem vai sūdzībām par finansējumu vai kādu grozījumu, es saprotu, ka vienmēr ir kādas intereses. Ja gribam panākt efektīvu un kvalitatīvu darbu, jebkurā situācijā kāda intereses tiek skartas, tas tad arī ir jāizvērtē.
Pašreizējā Ministru kabinetā nejūtaties kā mazā brāļa vai mazās māsas lomā?
Es tā nedomāju, jo, salīdzinot ar iepriekšējām valdībām, šī valdība saprot, ka veselības aprūpe iepriekš ir nopietni apdalīta. Arī tas, ka mēs pagājušogad dabūjām vairāk nekā 50% no visa budžeta pieauguma kā savu bāzi, parādīja, ka valdība kopumā saprot aprūpes nozīmi.
Ja veselības aprūpe būtu kopā ar labklājību vienā ministrijā, kā tas kādreiz bija, nebūtu lielāka vilkme?
Tad veselība zaudētu - pilnīgi noteikti. Tai sabiedrības daļai, kas jau ir pensionējusies, vajadzības ir ļoti lielas un nopietnas, šie cilvēki ir pelnījuši gan indeksāciju, gan citus atbalsta pasākumus, bet veselības nozare gan būtu mazā brālīša lomā. Pašlaik finansējums ir stabilizējies. Varbūt mums ir par maz veselībai no IKP, ne velti es saku, ka mums vajag nevis 500 miljonu, bet vienu miljardu latu gadā. Tā ka ar uzstādījumu mums viss ir skaidrs. Es, protams, nepretendēju, lai vienai vai otrai nozarei ņemtu nost, jo visiem trūkst. Taču mēs esam izstrādājuši veselības apdrošināšanas koncepciju, ka mums ilgtermiņā ir vajadzīgs stabils, prognozējams pieaugums un ir jānodala nost tie, kuri apzināti nemaksā nodokļus.
Jūsu vārdu saista ar reformu, kas tautā tiek interpretēta kā piesaiste nodokļu maksāšanai ar policejisku funkciju.
Domāju, ka, izņemot ārā vārdu «policejiska», mēs varētu teikt arī tā. Mēs jau neko nekontrolējam, mums nav jāvāc nodokļi vai jākontrolē. Mums ir jāsniedz pakalpojums, kam mums trūkst naudas. Mums ir daļa sabiedrības, kas apzināti, būdami veseli cilvēki, nepiedalās valsts budžeta veidošanā, kurš tiek virzīts arī neatliekamās palīdzības sniegšanai, hronisku slimnieku aprūpei, medikamentu kompensācijai, bērniem, pensionāriem. Mēs nedarām pāri nevienam, bet vienkārši pasakām, ka tiem cilvēkiem, kuri godīgi strādā un maksā nodokļus no mazām algām, ir tiesības nedaudz vairāk saņemt valsts apmaksātos pakalpojumus.
Jūs runājat par godīgumu, un tas šobrīd tomēr izklausās nedaudz policejiski. Vai runa ir tikai par to, ka veselības aprūpi saņems cilvēki, kas maksā nodokli, vai runa ir par to, ka skaidra, noteikta daļa no viņa nodokļa aizies veselības aprūpei?
Abi šie izteikumi ir pareizi. Pirmkārt, mēs pasakām, ka lielākā daļa sabiedrības visu varēs saņemt tā kā šodien, viņi to saņems arī turpmāk, un viņu dzīvē nekas nemainīsies. Kā jau minēju, bērni un pensionāri saņems to pašu, tikai ir labāki apstākļi, jo pieaug finansējums, samazinās rindas. Pieejamība un kvalitāte uzlabojas, tas ir tas, kas ir mūsu uzstādījuma pamatā. No darbspējīgajiem iedzīvotājiem lielākā daļa visi strādā legāli ar darba attiecībām, vai nu viņi ir uzņēmēji, vai veic darbības kā zemnieki. No legālajiem ienākumiem viņi legāli maksā nodokli, līdz ar to, iezīmējot konkrētu daļu no esošajiem nodokļiem, viņiem nekādi papildu maksājumi nav jāveic.
Taču šī iezīmētā daļa Latvijā būs ļoti maza, tāpēc tā nebūs būtiska finansēšanas daļa veselības budžetā. Igaunijā tie ir 13% no nodokļa, kas sasaistīts kopā ar sociālo nodokli. Bet mēs nevaram paņemt sociālo nodokli un teikt - pensijām būs par 13% mazāk. Tāpēc mēs paņemam iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kurā daļa ir valstij un daļa - pašvaldībām. Neaiztiekot pašvaldību daļu, mēs pasakām, ka valsts kopējā budžetā ieskaita daļu no IIN, un mēs no šīs daļas automātiski iezīmējam daļu kā veselības nodokli.
Taču vēl nav izlemts, cik lielu procentu?
Finanšu ministrija pašreiz gatavo materiālus, mums jūnija vidū ir šī likumprojekta darba grupa, un viņi nāks ar konkrētiem skaitļiem.
Kādi ir varianti cilvēkam, kas IIN kaut kādu iemeslu dēļ nemaksā?
Viņš var legalizēt savu darbu, ja strādā ēnu ekonomikā. Bet, ja nav tādas iespējas, tad ir tas, ko ierosināja Finanšu ministrija, - iemaksāt 240 latu gadā. Ja iemaksā 240 latu gadā, tad ieiet sistēmā.
Tas attiecas uz ārzemju latviešiem, kas citās valstīs maksā nodokli un grib izmantot mūsu veselības aprūpi?
Tie, kas strādā nevis Latvijā, bet citās ES dalībvalstīs, var saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus tur, kur viņi maksā nodokļus. Nav godīgi pret pārējiem nodokļus maksāt vienā valstī, bet uz veselības aprūpi pretendēt citā. Viņi var brīvprātīgi iesaistīties Latvijā, ja iemaksā šos 240 latus. Kad tikāmies ar Īrijas kopienas pārstāvjiem, viņi atzina, ka tas ir samērīgi un taisnīgi.
Ar ko tas atšķiras no tā, ko kādreiz sauca par valsts obligāto apdrošināšanu?
Kad?
Kaut kad ir bijusi šāda ideja.
Laika gaitā mums ir bijis daudz dažādu ideju, un katrs ir nācis ar kaut ko savu. Iespējas ir ļoti dažādas.
Apdrošināšana ir tad, kad katram ir jāmaksā.
Mēs esam apņēmušies nepalielināt nodokļu slogu, iezīmējam daļu nodokļa, ko šodien jebkurš strādājošais jau maksā valstij.
Jūs teicāt, ka pensionāri, bērni ir attaisnotie nemaksātāji. Ir vēl kādas noteiktas grupas?
Liela daļa ir valsts apdrošinātās iedzīvotāju grupas, kurās ir bērni, pensionāri, bezdarbnieki, studenti, tai skaitā tie, kas ir vairāk nekā 18 gadu veci, invalīdi, māmiņas ar bērniem līdz triju gadu vecumam, ja ir hroniskie pacienti, kuriem ir vajadzīga regulāra aprūpe, piemēram, onkoloģijā. Vēl arī cukurslimība, tuberkuloze, infekcijas. Tā ir vesela grupa, kam ir vajadzīga regulāra medicīnas palīdzība.
Vai šīs izņēmuma grupas nepaplašināsies tik tālu, ka visam zudīs jēga?
Paliek pāri vesels, darbspējīgs cilvēks, kurš negrib piedalīties budžeta veidošanā.
Taču ir iespēja maksāt 240 latu gadā?
Protams. Ir trīs iespējas. Pirmkārt, legalizēt savu darbu. Ja ne, no gada naudas iemaksāt 240 latu gadā par veselības apdrošināšanu, jo viņš taču apdrošina savu mantu, māju un auto. Trešā grupa ir jauni cilvēki darbspējīgā vecumā, kuri saka, ka viņiem veselības pakalpojumi nav vajadzīgi - kāpēc vispār maksāt? Viņi maksā pilnu cenu, piemēram, ja reizi gadā dodas pie privātārsta, samaksā 20 latu, un tas viņiem ir lētāk nekā 240 latu. Bet parasti jau sapratne rodas tad, kad vienreiz sastopas ar veselības problēmām, jo tad maksājums ir daudz lielāks nekā tie 240 lati.
Pašreiz koncepta stadija ir likumprojekts?
Koncepciju apstiprināja valdībā, pašreiz tiek rakstīts likums, līdz vasaras beigām to plānojam iesniegt apspriešanai valdībā un tad Saeimā. To, ka process nenotiek vienā dienā, mēs pilnībā apzināmies.
Jūs atzināt, ka šis noteiktais nodoklis tomēr nebūs liela daļa no veselības budžeta apjoma.
Procenta lielums nav būtiskākais - svarīgākais, ka tiek mainīta veselības aprūpes finansēšanas kārtība, lai būtu prognozējams nozares budžeta pieaugums
Jūs minējāt skaitli viens miljards. Vai piekrītat tiem, kas saka, ka veselības aprūpes sistēma vēl nav reformēta, tāpēc liet tajā iekšā naudu ir kā liet caurā katlā?
Ar smaidu varu teikt, ka cilvēki, kas nepārzina jomu, var izteikt savu viedokli, tādas tiesības demokrātiskā valstī viņiem ir. Taču mums ir veiktas būtiskas reformas, paldies kolēģiem, kuri strādā šajā nozarē. Man patīk skaitļi. Emocijās mēs varam teikt, ko vien gribam. Kad es sāku strādāt - 2011. gada nogalē, mēs sanācām kopā gan ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), gan ministrijas ierēdņiem, kad bija katastrofāla situācija, kad daudzām slimnīcām parādījās tā sauktā pārstrāde par 50% un vairāk. Tā kā es ilgus gadus strādāju šajā nozarē, zinu, ka pārstrādes nozīmē sliktu menedžmentu.
Ko nozīmē šīs pārstrādes?
Ir vienošanās ar ārstniecības iestādēm, līgums ar NVD par noteiktu apjomu veselības aprūpes pakalpojumu, ko valsts pērk, - to sauc par kvotu. Taču, ja mēs paskatāmies, vienā ārstniecības iestādē šajā kvotā iekļaujas, un viņiem šīs naudas nosacīti pietiek, lai arī konceptuāli ir par maz, taču viņi plāno savu darbu, bet ar tādu pašu standarta līgumu otrā vietā parādās pakalpojumi par 50-60% pāri normai. To sauc par pārstrādi. Rodas jautājums - kāpēc? Šaurā vieta ir tur, kur pacients nonāk stacionārā. Tas ir tas pudeles katls, kur mēs skatāmies un analizējam, kas notiek tālāk. Pagājušā gada sākumā mēs pieņēmām strukturālo reformu, ka neatliekamās palīdzības slimnīcu uzņemšanas nodaļās tiek izveidotas tā sauktās observācijas gultas - pacientam, kuram, iespējams, nav jāatrodas stacionārā, tiek precizēta diagnoze, sniegta palīdzība. Piemēram, bērnu slimnīcā no šīs nodaļas 57% aiziet mājās. Tas nozīmē, ka pacientam nav jānonāk stacionārā, nav vajadzīga ilgstoša ārstēšana slimnīcas gultā. Šādi tiek ietaupīti līdzekļi, jo tas ir divreiz lētāk nekā terapeitiskā gulta, četrreiz lētāk nekā ķirurģiskā gulta. Efektīvi plānojot, netiek nepamatoti tērēta nauda un neveidojas pārslogota slimnīca. Šodien mēs atsevišķās vietās varam runāt par pārstrādi vien līdz 10%.
Visās slimnīcās?
Ir atsevišķas slimnīcas, kādas četras vai piecas pagājušajā gadā, mazās slimnīcas, kuras atsevišķos gadījumos grib parādīt savu nozīmību un neveic šo šķirošanas funkciju. Pirmā strukturālā reforma noveda pie tā, ka, noslēdzot pagājušo gadu, tas ir, viena gada laikā, šīs pārstrādes faktiski nebija vai bija zem 10% - tas ir ļoti būtisks rādītājs, ko atzīst pašas slimnīcas.
Zinu gadījumu ar cilvēku, kuram trīs dienas ir kritiski zems asinsspiediens, un viņš dodas pie ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts pasaka, ka jāuztaisa ehokardiogramma. Cilvēks dodas noskaidrot, kad var uztaisīt ehokardiogrammu, viņam pasaka, ka var sākt pierakstīties tikai pēc mēneša. Cilvēks dodas atpakaļ pie ģimenes ārsta - ko man darīt? Atbilde skan - pavērojiet spiedienu, ja atkal kļūst slikti, sauciet ātros.
Es mēģināšu atbildēt sistēmiski, neanalizējot konkrēto gadījumu. Ne velti mums ir šī noteiktā problēma - tā ir kvalitāte primārajā veselības aprūpē. Mums ir arī darba grupa, kas saliek pa plauktiņiem šo kvalitāti. Ne velti arī bija šis protests, jo mēs uzskatām, ka būtiski ir jāceļ primārās veselības aprūpes loma - gan ģimenes ārsts, gan arī pirmsslimnīcas posmā esošo izmeklējumu daļa. Tas, kas ir iespējams ģimenes ārstu līmenī, - tā ir pamata ārstēšana, diagnoze, kuru pēc tam precizē ar papildu izmeklējumiem.
Bet ārsts bez ehokardiogrammas laikam neko nevar izdarīt.
Es negribu teikt, kuru izmeklējumu kurā gadījumā vajag lietot, bet mēs redzam, ka pēc Eiropas rādītājiem mums ir piecreiz vairāk radioloģisko izmeklējumu ar vismazāko finansējumu, tas ir tikai viens piemērs. Mums ir jāceļ kvalitāte, lai palīdzība tiktu sniegta tā, kā tas ir Eiropā, nevis maksimāli noslogojot visus izmeklējumus, aizsūtot pacientu uz konsultāciju pie speciālista. Teorētiski viņam, saņemot diagnozi un terapiju pie speciālista, ir jāturpina novērošana pie ģimenes ārsta. Latvijā sauc ātros, trešā daļa no izsaukumien nav saistīta ar neatliekamo palīdzību. Otrs jautājums - kad pacients nonāk pie speciālista, viņš no šī loka ārā neiziet. Tas ir jautājums, pie kura strādā galvenie speciālisti, lai panāktu, ka mēs tomēr tuvināmies Eiropas izpratnei, ka speciālists ir domāts konsultācijai, terapijas norīkošanai, bet uzraugošā funkcija ir ģimenes ārstam, un pacients ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā tiek pie sava ārsta.
Bet kur tad ir problēma?
Mums ir būtiski jāmaina arī iedzīvotāju attieksme, ir jāsaprot, ka veselība ir vislielākā vērtība. Mēs tērējam miljonu gadā, lai individuāli uzaicinātu iedzīvotājus uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem - tā ir mamogrāfija, dzemdes kakla vēža izmeklējums. Mēs ieguldām miljonu, bet pretī dabūjam, ka atnāk katrs trešais iedzīvotājs. Salīdzinot zarnu vēža skrīningu, mums ir 6-7%, bet Somijā ir 75%. Tas ir tas, ka hroniskais pacients ir jādabū pie ārsta, ir jābūt diagnozei un ārstēšanai. Mēs ieviesām, ka pēc ātrās palīdzības izsaukuma, kas nav saistīts ar ātro palīdzību, 24 stundu laikā ģimenes ārstam ir jākontaktējas ar savu pacientu. No iedzīvotāju puses esam saņēmuši atzinīgus vārdus, jo pacientam rodas drošības sajūta, viņam veidojas sistēma, ka ģimenes ārsts ir tas, kas viņam palīdzēs. Kad izanalizēsim situāciju, varēsim ko vairāk pateikt arī skaitļos. Pagājušajā gadā pirmo reizi ir parādījies tas, ka nepieaug ātrās palīdzības izsaukumu skaits. Agrāk gāja pilnīgi ģeometriskā progresijā, ar katru gadu vairāk un vairāk, tagad vairs nepieaug, un mēs gribam, lai tas iet uz leju, lai pacienti saņem izmeklējumus, diagnozi un terapiju pie ģimenes ārsta, nevis ar ielaistām hroniskām slimībām katru nedēļu sauc ātro palīdzību. Ir nepieciešama sistēmiska pieeja. Kad būsim sasnieguši šo līmeni, varēsim teikt - yes, mēs uzvarējām.
Kāda ir situācija ar ārstu kadriem?
Viena lieta ir ļoti kvalitatīvi, kvalificēti ārsti, paldies visiem, kuri šajā sistēmā strādā, bet problēma ir alga. Par to darbu, ko dara medicīnas darbinieki, arī māsas un ārstu palīgi, viņu algas ir absolūti neadekvātas. Tā ir viena no projekta sastāvdaļām, kuru mēs rakstām kā nākamo likumu, - ārsta alga no 524 latiem uz papīra jāpieaudzē līdz 1391 latam uz papīra par vienu slodzi. Plānojam, ka pakāpenisku algu palielināšanu varētu sākt jau šī gada pēdējos trijos mēnešos. Protams, sākotnēji pieaugums nebūs lielāks par 10%, bet kāpne ir izstrādāta.
Vēl arvien gaisā virmo diskusijas par mazajām reģionu slimnīcām, kas pilda sociālās funkcijas. Kā redzat to nākotni?
Jāsaka, Latvija ir gājusi milzu reorganizācijas ceļu, tā ir vēl nākamā no veiktajām strukturālajām reformām. Slimnīcu skaits samazināts par 50%, gultu skaits - par 30%. Esam līderi Eiropā, bet saistībā ar šo veikto reformu ir divas lietas, kuras vajag precizēt. Jāpārskata, cik ir dienas stacionāru gultu, iespējams, to skaitu vajag palielināt, jo tad pacients vienas divu dienu laikā saņem palīdzību, nevis tur vienkārši guļ. Cilvēkam vajag palīdzību, tāpēc efektīvi ir jāorganizē pieejamais budžets. Ir vēl divas sfēras. Garīgās veselības aprūpe, kurā, iespējams, ir vēl vairāk un straujāk jāiet uz ambulatoro aprūpi. Pēdējā laikā ir atvērti vairāki dienas centri, atstājot pacientu sabiedrībā un neizolējot no pārējiem cilvēkiem. Trešais - iespējams, daļa stacionāru gultu ir jānovirza uz aprūpes gultām. Ne vienmēr ir vajadzīga izmaksu ziņā dārga ārstēšana, diagnostika un speciālisti, iespējams, ir jāpārskata sadalījums vai proporcija gultu skaitā, kas mums ir viens no zemākajiem Eiropā.
Kas ir Latvijas akūtākās veselības aprūpes problēmas?
Jāsaka, finansējums ir visglobālākā problēma. Kvalitāte ir Eiropas līmenī - ne visur, bet ar kvalitāti viss ir kārtībā. Mūsu problēma ir tā, ka finansējums ir aptuveni puse no tā, kas ir vidēji Eiropā. Nerisinot to, mēs nevaram atrisināt pārējo.
No tautas veseluma viedokļa?
No šī viedokļa - izpratne par veselības vērtību. To mēs saprotam, kad mums kaut kā vairs nav. Tā Latvijā ir liela problēma. Ja es apzinos, ka veselība ir mana vērtība, es daru visu, lai nesaslimtu. Latvijā tā ir problēma gan iedzīvotāju, gan politiķu vidū. Tāpēc mēs cīnāmies par veselības mācību kā atsevišķu priekšmetu. Bērnam jāsaprot - ja viņš smēķēs, viņš būs slims. Neizbēgami. Tas ir jāmāca jau bērnībā. Veselības mācība veicina izpratni par veselību jau no bērnības. Otrs ir par politiķiem, kuriem liekas, ka mēs tērējam naudu veselībai, akcents ir uz «tērējam». Nē, mēs netērējam. Katrs lats, ko investējam veselībā, ir desmit latu ekonomikas izaugsmei. Vesels cilvēks netērē naudu, viņš naudu rada. Brīdī, kad viņš saslimst, viņš saņem slimības lapu, ir jāsniedz medicīnas palīdzība, jālieto medikamenti. Darbavietā viņš nestrādā... Jāsaka, šī valdība ir saprotoša, un tas, ar ko nākam klajā, ar šiem informatīvajiem ziņojumiem, - mēs tomēr esam guvuši izpratni no valdības.
Ir zināms optimisms, ka sabiedrība pati sapratīs?
Tā vis nenotiek. Ir jābūt informācijai. No savas puses mēs veidojam kampaņas, informācijas bukletus. Vislabāk aizgāja grāmatiņas par ģimenes ārstu, kas pienākas no valsts, ko tu vari saņemt bez maksas un tā tālāk. Mēs organizējam kampaņas par fiziskām aktivitātēm, reproduktīvo veselību un citām jomām. Mēs to darām, bet tas nevar notikt sistēmiski, jo mums tam nav naudas. Otrkārt, nevaram ieiet valsts izglītības programmā, jo izglītības saturu veido IZM. Tāpēc nevaram to mainīt sistēmiski.
Vai jums sanāk laiks strādāt arī ārsta praksē?
Es strādāju ļoti nedaudz ambulatorajā darbā, jo gribu saglabāt sertifikātu.
Vai pieļaujat domu atgriezties medicīnā?
Katrā ziņā ārsta sertifikātu ir grūtāk dabūt nekā iekļūt politikā. Es vērtēju, ka ārsta darbs ir viscienījamākais, ārsts ir cilvēks, kurš ir blakus kopš dzimšanas brīža.