Taču, lai gan jaunā Brīvprātīgā darba likuma, kas stājies spēkā šīgada janvārī, mērķis ir veicināt un sekmēt brīvprātīgo darbu un iesaistīt tajā arvien vairāk cilvēku, praksē tas to - tieši otrādi - apgrūtina, traucē un uzliek ierobežojumus, stāsta biedrības Latvijas Jaunatnes padome (LJP) prezidents Emīls Anškens un izpilddirektore Inese Šubēvica. Likuma nepilnības un pretrunas jauniešu organizāciju un citu NVO vidū viesušas neizpratni un neziņu, kā organizēt savu darbu ar brīvprātīgajiem, tāpēc daļa patlaban vispār pārstājusi viņus piesaistīt un nogaida.
Tikai pēc mācībām!
LJP apvieno jauniešu nevalstiskās organizācijas visā Latvijā, un šīs biedrības vadītāji norāda, ka Brīvprātīgā darba likumā ir vairāki punkti, kas sāpīgi atsaucas gan uz jauniešu, gan citām NVO. Viens no tiem liedz nepilngadīgiem jauniešiem nodarboties ar brīvprātīgo darbu mācību laikā. «Bet tas ir diskutabls jautājums - kas ir mācību process, kurā brīdī tas sākas un beidzas, kas to nosaka,» saka E. Anškens. Arī I. Šubēvica teic: «Mācību iestādes mēdz neizlasīt, ka tas attiecas uz nepilngadīgajiem, bet izlasa, ka tas attiecas uz jauniešiem vispār, tāpēc mums ir pienākuši signāli pat no augstskolu fakultātēm, ka studentam mācību laikā ir jāatrodas universitātē…» E. Anškens piebilst, ka likums arī nepieļauj, ka vecāki vai skolas direktors var skolēnu atbrīvot no stundām brīvprātīgā darba dēļ, un I. Šubēvicai pret to ir nopietnas iebildes arī kā mammai: «Ja man valsts pasaka - tev nav tiesību kā vecākam attaisnot savu bērnu stundu kavējumu brīvprātīgā darba dēļ, man tas liekas manu tiesību pārkāpums. Man galu galā ir pienākums bērnu audzināt, un es izvēlos, kā to darīt. Jo īpaši pēdējās nedēļās pirms brīvlaika, kad redzu - jaunieši aiziet uz skolu uz divām stundām un sit bumbu sētā. Man ir svarīgi, lai bērns to laiku izmantotu lietderīgāk.»
Vēl viens sāpīgs moments ir brīvprātīgo dzīvības apdrošināšana, kuru likums noteiktos gadījumos noteicis kā obligātu. LJP pārstāvji piekrīt - ja ir runa par darbošanos lielā augstumā, ar ķīmiskajām vielām, tas ir pašsaprotami. Tomēr jauniešu NVO specifika ir tā, ka brīvprātīgais darbs te parasti ir īstermiņa (uz pāris stundām, pasākuma laiku vai tml.), tāpēc nav saprotams, uz kādu laiku viņi būtu jāapdrošina. Turklāt brīvprātīgie jaunieši organizācijās nemitīgi mainās, tas apgrūtina viņu apdrošināšanu uzreiz uz gadu. Tikšana ar to visu galā NVO ir liels administratīvais slogs, tas prasa arī finanses. «Valsts grib, lai mēs maksājam apdrošināšanas kompānijām, bet nepasaka, kur mēs šādu naudu varam iegūt,» teic I. Šubēvica.
Baidās no sankcijām
Tomēr visproblemātiskākais, kā stāsta LJP vadītāji, ir tas, ka jaunais likums brīvprātīgo darbu skata nevis caur brīvprātības, bet darba prizmu - ar visu no tā izrietošo. Likums prasa organizācijām no pirmās minūtes piefiksēt, cik un ko strādājis katrs brīvprātīgais, un par to gada beigās atskaitīties savā pārskatā. Tas ir viegli izdarāms, ja NVO katru nedēļu noteiktas stundas brīvprātīgi strādā, piemēram, grāmatvedis, bet sarežģīti, ja 20 jauniešu vienas dienas garumā brīvprātīgi palīdz sakārtot kāda pasākuma norises vietu. Nav arī skaidrs, kas saucams par brīvprātīgā darba vietu, kura jānorāda pārskatā, - organizācijas juridiskā, faktiskā adrese, varbūt mežs vai jūras piekraste, kur notiek attiecīgā aktivitāte?
«Tāpēc Saeimas deputātus aicinājām nodalīt īstermiņa un ilgtermiņa brīvprātīgo darbu un pateikt, kuras tad ir tās specifiskās normas, kas uz īstermiņa brīvprātīgo darbu, kāds jauniešu organizācijās ir pārsvarā, neattiecas,» stāsta I. Šubēvica. Tas notika likuma tapšanas laikā, taču nav ticis ņemts vērā, šobrīd E. Anškens jau ievērojis, ka daudzas NVO cenšas ar brīvprātīgo darbu piebremzēt, lai tikai pēc tam nesekotu sankcijas, ka kaut kas nav ticis piefiksēts gana detalizēti. Organizācijas LJP arī interesējušās, kurš visu minēto uzraudzīs, kontrolēs un kādi sodi paredzēti, - kad tas būs zināms, tad arī būšot skaidrs, kā visus papīrus kārtot. Ačgārni, bet pats likumdevējs šādu situāciju panācis, norāda LJP pārstāvji.
Jaunais likums tagad arī liedz brīvprātīgos piesaistīt uzņēmumiem, un likuma mērķis ir izskaust nelegālo nodarbinātību - gadījumus, kad cilvēks ir noformēts kā brīvprātīgais, bet faktiski ir reāls darbinieks ar algu aploksnē. «To mēs saprotam, bet tajā pašā laikā uz tiem, kas tiešām strādā brīvprātīgi, šīs normas ir uzliktas pilnīgi citādi un nevis palīdz, bet apgrūtina,» saka E. Anškens, savukārt I. Šubēvica skaidro, ka šādi NVO sektorā dažu nelegāli nodarbināto dēļ negatīvi tiek ietekmēti daudzi tūkstoši godīgu brīvprātīgo. Tendence, kas līdz ar to draud attīstīties, - NVO sāks mazāk iesaistīt jauniešus, toties kļūs arvien radošākas un izdomas bagātākas, kā nosaukt sevi, savas darbības u. tml. «Tas ir tas skumjais moments - mēs daudz ko darām brīvprātīgi, bet nevaram to darīt tā, kā būtu pareizi pēc likuma, jo likums ir mazliet «interesants»,» nopūšas I. Šubēvica.
Jā, tik tiešām nedarbojas...
Par visiem šiem momentiem LJP kā jaunatnes jomas eksperti likumdevējus brīdināja jau likuma tapšanas laikā, taču netika uzklausīti. «Kad mēs pagājušajā vasarā gājām uz sēdēm Saeimā, runājām ar deputātiem un skaidrojām, kā iecerētie ierobežojumi praksē var atsaukties uz brīvprātīgā darba veicējiem, tad visi meta ar roku un teica - nu būs jau labi, sāks likums dzīvot, tad skatīsimies… Tagad mēs esam tur, kur esam. Un Saeima par šiem jautājumiem ir sākusi ar Labklājības ministriju kopā diskutēt, jo ir konstatējusi, ka tik tiešām kaut kas ar šo likumu nav labi…» stāsta I. Šubēvica. E. Anškens atceras, ka Saeimā bijis uzstādījums - jā, saprotam, ka tas, ko jūs sakāt, varbūt ir pareizi, bet mums šo likumu vajag pieņemt ātri. Lai gan Brīvprātīgā darba likumu mēģināts izstrādāt un pieņemt trijos mēģinājumos jau desmit gadu garumā, šoreiz steigas iemesls, visticamāk, bijusi nesena tiesvedība, kurā Valmieras novada fonds uzvarēja valsti, pierādot, ka tam uzliktais administratīvais sods par it kā nelegāli nodarbinātu grāmatvedi, kurš patiesībā strādāja kā brīvprātīgais, ir nepamatots.
Patlaban likumdevējs mēģina saprast un secināt, kā Brīvprātīgā darba likums praksē darbojas vai nedarbojas, taču šo procesu apgrūtina tas, ka likumam īsti nav vienas atbildīgās ministrijas, stāsta LJP vadītāji. Pilsoniskā sabiedrība ir Kultūras ministrijas atbildība, bet likumā visu, kas attiecas uz brīvprātīgā darba uzskaiti un informatīvo sistēmu, uzdots administrēt Nodarbinātības valsts aģentūrai, kas ir Labklājības ministrijas padotībā. To ministrijas patlaban mēģina risināt, savukārt LJP gaida uzaicinājumu un ir gatava piedalīties izejas meklēšanā no likuma nepilnībām. «Protams, kādu laiku varam sēdēt gaidīšanas stāvoklī, tomēr gribam elpot brīvi, darīt lietas ar joni, publiski un atklāti,» saka I. Šubēvica.
LJP pārstāvji domā, ka tas viss rāda, kā lēmējvara mūs redz kā pilsonisko sabiedrību. Brīvprātīgā darba likuma pretrunas, līdzīgi kā sadrumstalotais, nemērķtiecīgais un bieži nepietiekamais finansiālais atbalsts jauniešu NVO, liecina, ka valsts pārvalde kopš 90. gadiem savā izpratnē par NVO nozīmīgumu un pienesumu nav īpaši progresējusi. Lai gan jauniešu kopumā kļūst mazāk, to skaits, kas iesaistās jauniešu NVO aktivitātēs, arī brīvprātīgo darbā, pieaug, stāsta E. Anškens. Uz Eiropas fona Latvijā jauniešu līdzdalības rādītāji ir vieni no augstākajiem, un arī pats NVO sektors gadu gaitā Latvijā kļuvis kustīgāks, krāšņāks, daudzveidīgāks un uzaudzējis nopietnus muskuļus - tas ir profesionalizējies, tajā ir izauguši daudzi augsta līmeņa NVO jomas eksperti, kas ir arī starptautiski atzīti. Tajā pašā laikā valsts viņos neieklausās, pret viņiem joprojām attieksme ir tāda pati kā pirms 20 gadiem - kā pret mazliet trakiem entuziastiem, kas čupojas savam priekam. Lai gan politikas plānošanas dokumentos tiek runāts par NVO sektora svarīgumu un attīstīšanu, darbos atbalsta trūkst.