Cīruļa daba
Pēc dabas Anta Krūmiņa ir cīrulis: «Agri no rīta atveru acis, izstaipos, pabraucu gaisā ar kājām velosipēdu, izkustinu ceļgalus, dodos uz virtuvi, pabaroju kaķus un mundrumam izdzeru tasi kafijas. Tā man sākas diena.» Kaut jūnijā aktrise svinēs savu 79. dzimšanas dienu, viņa joprojām iet raitā solī staltu muguru: «Nevaru taču nolaisties! Pasniedzu runas kultūru Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolas Tūrisma nodaļā. Nodarbību laikā stāvu kājās, tad ir cits redzes leņķis! Man patīk āķīgie un spurainie jaunieši, patīk vērot, kā viņi aug un veidojas.»
Dzīve Antai iekārtojusies atbilstoši vēlmēm un iespējām. Jau piecus gadus aktrise ar meitas Gintas ģimeni dzīvo ārpus Rīgas Spilves ciemā, kur viņi iegādājušies māju. Ir arī mazs dārziņš. Šai dzīvei ir daudz plusu un viens mīnuss - attālums līdz kultūras iestādēm. Retāk iespējams apmeklēt teātrus un koncertus, jo jārēķinās ar pēdējo sabiedrisko transportu: «Toties, vairāk nekā kilometru ejot uz savu mīļo 13. maršruta autobusu, es priecājos par balto sniegu un sauli, ko sasmeļos visai dienai.»
Anta gaida pavasari un mazliet kreņķējas, vai šī ziema nebūs nodarījusi skādi dārzam: «Sakņaugi mums neaug. Znota uzvārds ir Upenieks, tāpēc dārzā ir liels ražīgs upeņu krūms. Vēl ir skaists jāņogu koks, kas atceļojis no Veltas Skurstenes dārza. Kartupeļu un burkānu dārzā nav, toties ir garšaugi. Taču vismīļākās man ir rozes. Šķirnēm vārdus neatceros. Tās visas man dāvinātas, un tāpēc katrai dāvinātājas vārds -Rutiņas, Intas, Ineses, Veltas, Ingas, Silvijas un citas rozes. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu sākt rušināties dārzā.»
Gailenes palika nelasītas
Ziemā Antai diezgan bieži iznāk būt Rīgā. Pilsētā darīšanu netrūkst. Kad 90. gados aktrise sāka pasniegt runas kultūras stundas Purvciema Amatu skolā, viņa sameklēja sava pedagoga Arnolda Liniņa piezīmes no studiju laikiem un pieaugušo izglītības programmas ietvaros mācījās un ieguva pedagoģes sertifikātu: «Biju labāka studente nekā jaunībā! Tagad man ir gan iespēja, gan nepieciešamība strādāt, nav laika novecot, un, esot kopā ar jaunajiem, tas nemaz nav iespējams!»
Ilgus gadus Anta ierunāja pasakas portālā www.pasakas.net. Tas bija sirds darbiņš. Anta pateicīga liktenim, kas viņu allaž skaisti apdāvinājis ar lomām. Vēl studiju laikā viņa spēlēja bērnu lomas Dailes teātrī, un kurš gan no Jaunatnes teātra skatītājiem neatceras aktrises Vinniju Pūku, Pepiju, čigānmeitēnu Ringlu, Malvīni, Aļaskas roņu māti Sofiju un desmitiem citu lomu? 1965. gadā Antra bija Vizbulīte izrādē Indulis un Ārija, bet Induli spēlēja viesaktieris Harijs Liepiņš! Skaista, sprigana, dzirkstoša, talantīga - tāda bija Anta Krūmiņa! Veiksme ar viņu ir kopā joprojām. Antai acīs uzdzirkstī liesmiņas: «Kur vēl skaistāka vasara var būt par to, kādu mums, senioriem no visiem Latvijas teātriem, uzdāvināja režisori Māris Putniņš un Jānis Cimermanis filmā Džimlai Rūdi rallalā! Nekad mūžā nebūtu cita iespēja tā visiem kopā satikties! Iztarkšķējāmies, izsmējāmies, ieķibinājām! Kur vēl apsveikumi un bildes no Aizsardzības ministrijas, tikšanās ar Arti Pabriku un ģenerāli Graubu! Gadiem būs ko stāstīt mazbērniem un mazmazbērniem! Skāde tikai, ka pilnā ekipējumā grūti bija gailenes lasīt! Tās Ādažu poligonā bija, ka biezs!»
Lielu pateicību Anta klusībā saka liktenim par lomu Strindberga lugā Tēvs Jaunajā Rīgas teātrī. Tā bija pārliecinoša aktrises atgriešanās uz skatuves pēc 20 gadu pārtraukuma! Stāstot par šo darbu, Antai balss nedaudz aizlūst: «Kad Māra Ķimele uzaicināja mani aukles Margaretas lomā, biju un joprojām esmu ļoti laimīga. Mēģinājumu laiks un fantastiskais izrādes ansamblis mani cēla spārnos. Māra ar mani strādāja kā ar baltiem cimdiem, ik solī visi tik uzmanīgi un iejūtīgi. Es daru, kas manos spēkos, un man, nudien, nav grūti spēlēt izrādē divus, trīs un pat četrus vakarus pēc kārtas.»
Mēs tās dullās
Par savu ikdienu Anta Krūmiņa stāsta ar humoru un smaidu. Aktrise īpaši priecājas par bijušo kolēģu ciešo draudzību un tradicionālajiem saietiem: «Vera Singajevska, Elvīra Baldiņa, Ludmila Leimane, Astrīda Gulbe, Velta Skurstene, Astrīda Vecvagare, Tamāra Soboļeva, teātra ilggadējā frizierīte Zaiga Fridrihsberga - mēs tās dullās! Atrodi vēl vienu tādu kolektīvu, kurš svinētu likvidēta teātra dzimšanas dienu 27. janvārī! Nemainīgi ik gadu Sīmaņos 5. janvārī pulcējamies pie Ludas, svinam arī vārda un dzimšanas dienas un visus citus svētkus! Esam diezgan kašķīgas un lielas individuālistes, katra ar saviem asumiņiem un gājieniem, bet to kopsaucēju kaut kā esam atradušas.»
Iztincinu aktrisi arī par gluži privātām lietām. Anta tik smej: «Mīļākā krāsa? Sarkanā! Uzraksti, ka man ļoti garšo kartupeļu pankūkas! Kad slinkums tās rīvēt, laižu kartupeļus caur gaļas mašīnu! Nekad neesmu ievērojusi diētas. Vakarā labprāt iedzeru glāzīti stingrāka dzēriena un apēdu siera gabaliņu. Mana labākā īpašība ir slinkums. Atbalstu Skārletas teicienu: par to padomāšu rīt! Arvien pietrūkst laika gan maziem iekšas, gan āra darbiņiem. Kaut jau diezgan ilgi esam šeit, dažas grāmatu kastes vēl joprojām nav izpakotas. Neko nevaru izmest ārā, bet ar Gintu esam jau vairākas reizes atdevušas nevajadzīgās drēbes organizācijai ziedot.lv. Vispār tu varētu uzrakstīt par Elvīru Baldiņu! Viņa ir mūsu enerģiskā un šarmantā, ar apbrīnojamu atmiņu un prāta skaidrību apveltītā kolēģe ilgdzīvotāja.» Kad bilstu, ka esmu jau vairākkārt rakstījusi par Elvīru Baldiņu, Anta stingri piesaka: «Uzraksti vēl! Viņa ir tā vērta!»