«Bet vēl daudz kas jāuzlabo,» Kristiāns saka. Daudzus atjauninājumus rokai viņš gan uztaisījis tieši izstādes laikā. Izgudrojumu izstāde Kristiānam ļoti patikusi, sevišķi aizrāvis 3D printeris. «Man pašam patīk roboti. Robotikas pulciņā gan neesmu gājis, bet katru gadu piedalos RTU Tehniskās jaunrades dienās, grupā, kas organizē robotikas sekciju,» Kristiāns stāsta.
Viņa galvenās intereses ir programmēšana, mazliet elektronika un gulēšana šūpuļtīklā laukos. Kristiāns jau no piektās klases darbojas Rīgas Skolēnu pils (RSP) radioelektronikas pulciņā, ko vada skolotājs Jānis Ozols-Ozoliņš. Kristiāna tētis ir mūziķis, mamma - māksliniece, un viņš spriež, ka patika pret ķimerēšanos ap mikroshēmām, iespējams, radusies bērnībā, kad varēja jaukt un pētīt saplīsušu magnetofonu vai citu ierīci. Pirmais darbiņš, ko Kristiāns uztaisījis RSP pulciņā, ir divas diodes uz dēlīša, kuras ar regulētāju var pārmaiņus ieslēgt. «Pulciņā mēs nekādu teoriju nemācāmies, taisām visu savām rokām, lai saprastu, kas notiek vai nenotiek, un skolotājs dod arvien grūtākus uzdevumus,» Kristiāns stāsta. Tagad viņš jau kļuvis par vietēja mēroga zvaigzni, jo pulciņā ir zinošākais, dažādos jauno elektroniķu konkursos saņem godalgotas vietas un palīdz veidot konkursu darbus arī pārējiem pulciņa puišiem. Kristiānam patīk ikgadējais Ziemassvētku elektronikas konkurss, kas notiek Tehniskās jaunrades centrā Annas ielā un kur dažādu elektronikas pulciņu dalībnieki izrāda savus darbus. Līdzīgi starptautiski mači notiek arī Šauļos, Lietuvā, tāpat Kristiāns piedalījies saules enerģijas modelīšu konkursā Saules kauss. Savukārt jauno elektroniķu sacensībā konkursā Jaunais profesionālis 2012 Kristiāns bijis labāks pat par koledžu audzēkņiem, līdz pirmajai vietai pietrūcis pavisam maz. «Mani iegāza teorija. Mums skolā vēl nekas nebija mācīts par omiem, tāpēc pirmo uzdevumu vienkārši atsēdēju. Nākamajos biju pirmais,» Kristiāns atceras. Viņš gan arī zina, kā ir tad, kad plānotais konstruējums nesanāk, tāpat bieži vien kaut kas saplīst.
Pēc skolas Kristiāns grib stāties RTU programmētājos, viņu vairāk saista aparātu smadzenes, nevis dzelži. Vienubrīd domājis automatizēt savu māju, bet vecāki iebilduši. Nākotnē Kristiānam gribētos strādāt kādā lielā telefonu vai datorprogrammu ražošanas kompānijā. Programmēt Kristiāns iemācījies patstāvīgi, bet labprāt to mācītos arī skolā. Tāpat viņam gribētos, lai fizikā mācītu vairāk no elektronikas, lai būtu modernāks aprīkojums un vairāk praktiskas darbošanās. Par sekmēm Kristiāns nesūdzas, lai gan šogad, 10. klasē ejot, iet mazliet sliktāk nekā līdz šim, jo priekšmeti grūtāki, jāsarod arī ar jaunajiem klasesbiedriem. Skolotāji Kristiānu nereti sauc palīgā, ja nedarbojas projektors vai dators, bet puisis teic - lai tos salabotu, jāsaprot lielās lietas, bet viņš pagaidām saprotot mazās.
Kristiānam patīk visu darīt pa savam, īpaši neklausot instrukcijas. «Matemātikā mani skolotāja vienmēr rāj, ka vienādojumos pārāk īss pieraksts, ne tā, kā vajag. Bet rezultāts sakrīt,» Kristiāns saka un stāsta, ka eksperimentēšana arī novedusi pie datora salaušanas, meistari tik raustījuši plecus, kā var dabūt gatavas loģiski neiespējamas kļūmes. Stereotipus, ka ar datoriem aizrāvušies cilvēki ir frīki, kas neko citu neredz un nedzird, Kristiāns gan noraida. «Nevienu tādu nezinu.»