Zandas Švēdes jaunā dzīve

Dziedāt viņa sākusi vēlu, taču pārsteidz ar strauju un mērķtiecīgu starptautisko karjeru. Vispirms tā attīstījusies ASV opernamos, bet nu jau otro sezonu talantīgā latviešu dziedātāja ir Frankfurtes operas soliste. Viņa tur jau nodziedājusi gan savu zelta lomu – titullomu Žorža Bizē operā Karmena –, gan titullomu Georga Frīdriha Hendeļa operā Kserkss un galveno sieviešu lomu Zenobiju šī paša baroka lielmeistara operā Radamisto. Pašlaik aktīvajā un nākotnes repertuārā ir vairākas citas interesantas lomas un notikumi. Taču dziedātāja arī no personiskās pieredzes zina, ka neko plānot nevajag: dzīve apvērsīs plānus kājām gaisā.

Zandas Švēdes vārds ASV ir izskanējis vairākos opernamos, savukārt Latvijā – līdz ar viņas debiju Latvijas Nacionālajā operā, kur viņa 2017. gada augustā dziedāja Karmenas lomu. Dažādas operlomas, arī Karmenu, viņa atveidojusi Kanzasā, Sietlā un Pitsburgā, Sanfrancisko, Ziemeļkarolīnas un Pālmbīčas, kā arī Aidaho opernamos, Čikāgas liriskajā operā un Atlantas operā. Līdztekus skatuvisko tēlu interpretācijām Švēde ir arī aktīva koncertžanra māksliniece. Kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri viņa piedalījusies Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā, bet diriģenta Gustavo Dudamela vadībā izpildījusi mecosoprāna partiju Leonarda Bernsteina Mesā kopā ar Losandželosas filharmoniķiem. Dziedātāja ir interpretējusi solo partijas Vivaldi Gloria, Pergolēzi Stabat Mater, Lista Missa coronationalis, Baha Ziemassvētku oratorijā, Haidna Mesā kara laikam un Mocarta Rekviēmā. Kopš 2018. gada Zanda Švēde ir Frankfurtes operas soliste. Festivāla Eiropas Ziemassvētki atklāšanās koncertā Rīgā Lielajā ģildē 6. decembrī viņa dziedās Riharda Vāgnera Vēzendonkas dziesmas – piecu dziesmu ciklu, kuru vācu komponists sacerējis, izmantojot Matildes Vēzendonkas poēmas. Balsij un klavierēm komponētās dziesmas šoreiz izskanēs orķestra pavadījumā, Zandai Švēdei muzicējot kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un britu diriģentu Džonatanu Bermanu. Šo Vāgnera ciklu viņa pēc tam nodziedās savā solo koncertā, kas 18. decembrī notiks Frankfurtes operā.

No dzimtā Bērzaines ciema līdz Amerikas un tagad jau Vācijas skatuvēm…. Dzīvē notikušas ļoti radikālas pārmaiņas?

Jā, manas dzīves periods Amerikā ir beidzies. Kopā ar visu ģimeni esmu pārcēlusies uz Eiropu, un kopš pagājušā gada rudens dzīvojam Frankfurtē Vācijā. Savu karjeru Amerikā iesāku kā brīvmāksliniece, bet tagad esmu štata soliste Frankfurtes operā. Man piedāvāja līgumu uz trijiem gadiem, sākot no pagājušā gada rudens. Pirmais gads pagājis, tagad sākusies otrā sezona. Šī ir ļoti krasa pārmaiņa manā dzīvē. Atšķirības ir milzīgas, savā ziņā pat neaptveramas, jo pa vidu visam mums vēl piedzima bērns. Ir tā, ka dzīve apgriezusies pilnīgi kājām gaisā.

Varbūt Vācijā ir labāk, jo šī zeme sen slavena ar savu sakārtotību, sistēmu? Dzīvi vieglāk plānot, jo viss ir iepriekš zināms un notiek precīzi noliktajā laikā?

Es neteiktu, ka šī man ir mīļākā valsts, kur dzīvot, tomēr Vācijā ir daudzas labas lietas. Tagad gads ir pagājis, pie daudz kā ir arī pierasts. Amerikā es tekoši runāju angliski un jau sāku justies kā savējā, bet, ierodoties Frankfurtē, es pietiekami nezināju vācu valodu. Vācijā bija mazliet grūtāk pielāgoties: atkal jauna valoda, jauna vide un arī jauna ģimenes situācija. Visa iekārtošanās bija mazliet grūtāka nekā tad, ja es būtu tikai viena pati vai tikai divatā ar vīru. Uz Frankfurti pārcēlāmies visa ģimene: vīrs, mūsu dēliņš un suns. Mums izdevās atrast īres dzīvokli netālu no operas. Varu kājām aiziet uz operu.

Tavam vīram, amerikāņu basam Ričardam Blokam, šī pārcelšanās ir žanrā "amerikānis Eiropā"?

Viņš laipni piekrita mani atbalstīt un paliek mājās ar mazo. Kā Vācijā saka, viņš pašreiz ir House Man. Drīz jau bērnam būs jāiet bērnudārzā, un tad jau viņš arī varēs meklēt darbiņu. Dēlu nosaucām par Leo. Tas ir īss un vienkāršs vārds, kas turklāt der visās valodās, viņš mums ir pasaules pilsonis. Leo ir gan Amerikas, gan Latvijas pilsonība. Frankfurtē viņš ies bilingvālā dārziņā, kur vācu valoda nebūs galvenā, taču noteikti to iemācīsies tāpat un vēl vieglāk nekā mēs. Ikviena valoda dzīvē nāk par labu.

Jau pirmoreiz ierodoties Rīgā pirms pāris gadiem, Ričards pārsteidza ar latviešu valodas prasmi!

Viņš turpina to slīpēt. Dzirdot, kā ikdienā runāju ar Leo, viņš prasa – ko tas vārds nozīmē? Viņš pats ar Leo runā angliski, lai viņš runātu abās valodās.

Vācijā jūtat arī valsts atbalstu ģimenei ar bērniem, vai tas ienācējiem tā uzreiz nemaz nepienākas?

Var pieteikties bērnu pabalstam, jo man uzreiz sāka maksāt algu, no kuras valstij tiek maksāti nodokļi. Bet tā tikai liekas, ka Vācijā viss vienmēr ir perfektā kārtībā. Mēs pieteicāmies, bet attiecīgajā iestādē vienkārši pazaudēja mūsu dokumentus, tāpēc mums vēl joprojām bērnu pabalsta nav. Ir tikai iespaids, ka Vācijā viss ir līdz galam izdomāts, labi noorganizēts un sakārtots, bet realitātē tā nebūt nav. Tas bija viens no mūsu lielākajiem pārsteigumiem Vācijā. Tas attiecas arī uz medicīnisko aprūpi. Kad mūsu dēliņam Leo bija septiņas nedēļas, viņu vajadzēja vakcinēt, taču, lai to izdarītu, es apzvanīju vismaz divdesmit piecus ārstus, un neviens neņēma, jo kvotas ir pilnas. Visbeidzot tikām tikai caur pazīšanos, kad viens mūsu paziņa piezvanīja savam ārstam un palūdza, lai paņem. To gan no valsts piesūta – lapiņu ar paziņojumu, ka bērnam līdz konkrētam datumam jāiziet obligātā veselības pārbaude. Bet tev pat nav ārsta, kur tu vari aiziet. Bijām taču tikko kā ieradušies Vācijā, un Leo mums piedzima Amerikā, Čikāgā. Viņš piedzima pirmajā augustā, un mēs pārvācāmies septembra beigās. Viņš pat vēl nebija divu mēnešu vecs. Tas bija vistrakākais periods mūsu dzīvē: pēc iespējas ātrāk nokārtot visu, lai varētu aizbraukt no turienes un iekārtoties, sākt dzīvi Vācijā. Tas mums bija milzīgs pārbaudījums. Tagad jau esam pieraduši un iekārtojušies.

Esat vecāki – varoņi. Bet kā vērtējat savas mākslinieciskās iespējas jaunajā vietā?

Arī Ričardam šķiet, ka Vācijā viņam varētu būt vairāk iespēju. Amerikā ir vairākas lielās operas, kurās var dabūt darbu, taču tas ir ļoti nepastāvīgs, jo dziedātāji ir brīvmākslinieki. Ir arī daudz mazo operkompāniju, tomēr īsti nopelnīt dzīvošanai tur nevar, jo ļoti bieži izdevumi ir lielāki nekā tas, ko tev samaksā mazā operkompānija. Vācija ir operas lielvalsts, viņiem ir tik daudz operteātru dažādās pilsētās un tik daudz štata vietu kā nekur citur. Vācija ar savu operas darbu piedāvājumu ir unikāla.

Operas publika Rīgā tevi atklāja Karmenas lomā pirms diviem gadiem. Šoruden atkal Latvijas Nacionālajā operā nodziedāji divas Karmenas izrādes. Šī ir tava zelta loma?

Jā, noteikti, un man ļoti patīk viņu spēlēt. Man patīk, ka ir ļoti dažādi, spilgti atšķirīgi iestudējumi. Piemēram, pagājušajā sezonā Frankfurtē dziedāju Berija Koska iestudējumā, kur Karmena parādās gorillas kostīmā uz milzīgām trepēm. Daudzus cilvēkus šī interpretācija šokēja – nu kā tā var pret Karmenu izturēties? Taču, redzot un izdzīvojot visu iestudējumu, liekas – super! Jo viss liekais ir noņemts nost un paliek Karmenas esence. Man personīgi tas bija liels piedzīvojums dziedāt Karmenu šajā Frankfurtes iestudējumā.

Bet kādā kostīmā bija ietērpts Hosē? Šimpanzes?

Nē, nē. Gorillas kostīmā ir tikai pats pirmais Karmenas uznāciens. Ideja ir tāda, ka notiek Karmenas šovs, kurā ir visādi muzikālie numuri. Un tad pēkšņi parādās Hosē, kurš šajā stāstā neiederas un visu viņai izjauc. Gorillas tērps ir tikai vienā Karmenas šova numurā, pēc kura viņa no tā izkāpj un ir kā Marlēne Dītriha filmā. Kad redz visu iestudējumu kopumā, tas liekas super, bet, ieraugot tikai vienu klipu vai dažas bildītes, liksies – nu kas tās par muļķībām?!

Cik Karmenas iestudējumos jau esi piedalījusies?

Skaitīju: šķiet, bijuši jau pieci vai seši iestudējumi. Tas ir ļoti daudz. Sāku Amerikā, Kanzassitijā, ar ļoti klasisku iestudējumu, ko diriģēja Deivids Čārlzs Ābels.

Bet Rīgas Karmenā nonāci modernā iestudējumā skarbās Maskačkas pavārtēs..

Jutos tajā ļoti labi. Šogad oktobrī sanāca pirmo reizi uz skatuves satikties ar Dmitriju Golovņinu. Mums nebija kopīga mēģinājuma, mēs vienkārši vienā vakarā uzreiz "salēcām kopā" uz skatuves un nospēlējām. Sajūta bija lieliska, jo tā bija enerģijas ļoti piepildīta izrāde. Tajā vakarā viss vienkārši bija.

Sadarbība ar pasaulslaveno diriģentu Gustavo Dudamelu un Losandželosas filharmoniķiem bija īpašs piedzīvojums?

Nebija nekāda vaina, tikai visus mēģinājumus diriģēja viņa asistents. Dudamels nodiriģēja tikai ģenerālmēģinājumu un koncertu. Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks. Solistam gan mēģinājumos jādzied pašam.

Atceros, ka sāki dziedāt ļoti vēlu – tikai 24 gadu vecumā. Iedomājos, cik strauja un blīva bijusi mākslinieciskā attīstība.

Pagājuši desmit gadi, man ir 35. Vispirms bija četri gadi skolā, un pēc tam pārējie seši – caur Ameriku uz Vāciju un šur tur pa vidu arī Latvijā.

Virziens pilnīgi pretējs ierastajam: mūsu operzvaigžņu pirmie soļi parasti ir Latvijā, pēc tam Eiropā un tikai tad – ASV, kur sapņu vieta ir Ņujorkas Metropolitēna opera.

Kāds konkrēts operteātris nav mans mērķis. Man vienkārši patīk dziedāt, un man gribas to darīt labā kvalitātē. Bet nav tā, ka tad, kad es tikšu Metropolitēnā, tad viss būs sasniegts. Tādas sajūtas man nav, jo ir daudz dziedātāju, kuri vienreiz nodzied Metropolitēna operā un nekad tur vairs neatgriežas. Ir arī daudz fantastisku dziedātāju, kuri tur nav dziedājuši, bet viņiem tik un tā ir spoža karjera. Viens teātris nav kvalitātes kritērijs. Bet ja rastos iespēja dziedāt Ņujorkā, protams, kāpēc ne?