Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēja Gurviča: Vienmēr saglabāt cilvēcību

Mākslinieces neatkārtojami filigrānais sniegums visa klasiskā repertuāra galvenajās lomās, īpaši baletos Gulbju ezers, Riektskodis, Apburtā princese, Žizele, Silfīda, un neatkārtojami ekspresīvie laikmetīgā baleta (Romeo un Džuljeta, Anna Kareņina u. c.) skatuves tēli mūsu baleta vēsturē ierakstāmi zelta burtiem.


Kad Elga Skane no Operas man uzrakstīja apsveikumu, sākumā pat nesapratu – vai tas ir joks? Tas tiešām bija ļoti negaidīti. Ja es vēl dejotu, saņemt atzinību būtu loģiski. Bet nu jau pagājuši divarpus gadu, kopš vairs nedejoju. Nebiju domājusi, ka aiziešu pensijā un mani vēl sasniegs kāds apbalvojums. Un vēl tik liels – augstāk jau vairs nav kur! Brīnišķīgi. Ļoti patīkami – tāda atzinība tik augstā līmenī. Protams, sirdi silda skatītāju aplausi, atmosfēra baleta izrādēs, pielūdzēji, manas mākslas ilggadējie cienītāji, bet novērtējums augstākajā valsts līmenī ir liels gods.

Man nepatīk masu pasākumi, uz uguņošanām neeju. Valsts svētki ir brīvdiena, un parasti 18. novembrī braucu pie vecākiem. Paēdam pusdienas, iedzeram vīna glāzi. Mēs reti redzamies, un gribas pabūt ar viņiem kopā. Citreiz tiekos ar draugiem vai vienkārši atpūšos. Bet šogad man būs tiešām svinīga diena. Uz apbalvošanu prezidenta pilī došos kopā ar dēlu un vecākiem. Mamma nāks līdzi arī uz svinīgo koncertu Nacionālajā teātrī.

Mums ir daudz spilgtu mākslinieku – mūziķu, kino un teātra aktieru. Man Latvija vispirms ir mākslas zeme, un ir ļoti žēl, ka valsts pienācīgi neatbalsta mākslu, kultūru. Mēs taču viesizrādēs visā pasaulē reprezentējam savu zemi. Pasaulē augstu novērtē mūsu operas un baleta zvaigžņu līmeni, bet šķiet, ka "augšās" nevienam to nevajag. Viņiem ir citas prioritātes. Es pat nerunāju par smieklīgo pensiju, kuru esmu nopelnījusi, 24 gadus strādājot teātrī. Daudzu vienkāršo ļaužu niecīgās pensijas mūsu zemē vispār ir kauns, īpaši uz deputātu un ierēdņu nemitīgās algu palielināšanas fona. Normālu algu nav arī baletskolā, smacē arī biznesu. Es nevarētu tagad studēt, ja man par studijām būtu jāmaksā…

Žēl, ka pie valsts stūres ir cilvēki bez sirdsapziņas. Viņi iznīcina cilvēku patriotismu. Jā, mēs mīlam savu zemi – mežus, laukus, tīrumus, pļavas, mūsu lieliskos cilvēkus. Šī ir mūsu dzimtene. Taču mēs nemīlam tos, kuri noveduši valsti tādā haosā, nabadzībā un bezcerībā. Es to ļoti pārdzīvoju, jo mīlu Latviju. Cik ļoti gan vajag nemīlēt savu tautu, lai novestu, piemēram, veselības aprūpi tādā stāvoklī, kādā tā ir pašlaik? Tā ir nācijas iznīcināšana. Latvija ir mana dzimtene, te dzīvo man vistuvākie cilvēki. Protams, sāp sirds par to, kas notiek.

Mūsu, Latvijas, cilvēki ir unikāli ar savu pacietību. Tā ir jau slimīga. Lai cik mums taisa uz galvas – visu paciešam, norijam, samierināmies, neprotestējam. Itālijā mašīnas būtu apgāztas un logi izsisti, bet mēs tikai klusējam un mazliet pačīkstam virtuvē. Bet augšas izdomā, ko vēl ar likumu aizliegt – arī apspriest notiekošo.

Visiem novēlu veselību. Izturību. Sīkstumu. Gara stingrību. Un visās situācijās saglabāt cilvēcību un garīgumu!