Lielais magnetofona lentes rullis jau pāri pusei, bet liekas, ka tikko esam sākuši klausīties. Laiks paskrējis nemanot – tā kā tāds mūžs. Tas ir labs rādītājs, dzirdot kādu ierakstu pirmo reizi. Ir 2018. gada pavasaris, un Ingus Baušķenieka dzīvoklī Tērbatas ielā, kas ir arī viņa studija Bicycle Systems, notiek Dzelteno pastnieku jaunā albuma Nepieklājīgā meitene noklausīšanās. Katram no uzaicinātajiem viesiem rokās lapa ar Hardija Lediņa un Jura Boiko tekstiem, kas izmantoti jaunā albuma dziesmās, arī instrumentālie pavadījumi radušies jau astoņdesmito gadu sākumā, un vairāk nekā trīsdesmit gadu tie gaidījuši savu pielietojumu, lai beidzot izkļūtu no studijas brīvībā.
Diez ko vilcieni dara pa naktīm
Kad atgriežas atpakaļ depo?
Vai sapņo par siltajām zemēm?
Bet varbūt salst un klepo…
savā naivi maigajā, kā šūpuļdziesmām īpaši paredzētajā balsī dzied Viesturs Slava – otrs nemainīgais, tātad īstenais dzeltenais pastnieks, kurš ir bijis Ingus solabiedrs no pirmās klases. "Elektriskie, dīzeļu un tvaika vilcieni (..) Zaļie garie vilcieni (..) Draudzības un bruņu vilcieni..." Bet bruņu vilciens, tāpat kā bruņurupucis, jau nav domāts kara vajadzībām – tas vienkārši tāds ir. Šī tēma joprojām aktuāla. Kopš laikiem, kad Ingus un Hardijs dzīvoja katrs savā Bolderājas dzelzceļa pusē, ja skatāmies pēc kartes. Citādi viņi brauca vienā lokomotīvē. Kaut pa jūras krastu (skat. dziesmu Lokomotīve jūras krastā).
"Kā jebkurā kopdarbā, tas, ko dari, ir tava reakcija uz to, ko tu dzirdi. Klausījāmies to apakšu – seno ierakstu, kas jau dod kaut kādu impulsu –, skatījāmies Jura un Hardija tekstus. Ieraugi kaut kādu vārdu, un liekas, ka tas der, pēc tam mēģini, tīri improvizējot, kaut ko dziedāt, pirksti paši kustas pa stīgām, un citreiz sanāk tā, kā tu pēc tam vairs nevari atkārtot, bet visu raksti iekšā, pēc tam klausies un domā – der vai neder," stāsta Viesturs.
Šādā veidā tāpat kā astoņdesmitajos gados, griežot un līmējot lentes, radušās septiņas jaunas dziesmas.
Albums iznāks valsts svētku priekšvakarā, un Dzeltenie pastnieki tam par godu spēlēs arī divus koncertus – 17. novembrī Aleponijā Rīgā un 23. novembrī Melno cepurīšu balerijā Jelgavā. Šogad jau snieguši vairākus koncertus Rīgā, Liepājā, Saldū, Labā dabā, Dikļos, bet šiem atkal jāgatavojas no jauna, jo trešais oriģināldalībnieks – taustiņinstrumentālists Zigmunds Streiķis – turpmāk vairs nespēlēs un perkusionistam Didzim Erram papildspēkos pievienosies Uģis Vītiņš.
Pēdējā desmitgadē nospēlēts gan visu laiku garākais koncerts Palladium, gan vissarežģītākais ar veselu pulku iesaistīto festivālā Laba daba – tas bija mēģinājums nospēlēt albumu Alise precīzi kā 1984. gada ierakstā, ko Ingus šodien sauc par "milzi uz māla kājām, kas sabruka kā slapja avīze", kaut klātienē tas bija burvīgs piedzīvojums.
"S" burts dūmu gleznās
Pats Baušķenieks sēž pa vidu savas aparatūras ielokā un kūpina cigareti, ko šeit atļauts lietot atšķirībā no mobilajiem telefoniem, kas jāatstāj uz galda pie durvīm, lai kāda radioviļņu izraisīta skaņa pēkšņi nepapildinātu to, ko klausāmies. Ingus arī nelabprāt paraksta savu albumu vāciņus, sakot, ka tur jau viss izskatās tieši tā, kā viņš gribējis. Toties viņš palabos citus vai vismaz brīdinoši nokrekšķēsies, ja lietosiet nepareizo viņa vārda ģenitīva formu – "Ingusa" vai "Inga" –, jo burtam "s" vārda beigās jāsaglabājas.
Starp citu, arī pirmā Dzelteno pastnieku albuma Bolderājas dzelzsceļš nosaukuma rakstība nav tāda, kā daudzi iedomājas, jo gramatikas likumi diktē, ka esot jāraksta "dzelzceļš". Pastnieku gadījumā otrā vārda vidū obligāti jāpaliek "s" burtam.
To, lai visu samudžinātu vēl vairāk, esot izdomājis Viesturs, kurš pats gan to vairs neatceroties. "Tu to zini, ka atmiņa ir konstruktīva, nevis reproduktīva? Es vienreiz lasīju žurnālā Ilustrētā Zinātne. Atmiņas neveidojas, lai apdrupusi īstenība tur paliktu. Tās tiek veidotas no jauna. Esmu daudzas reizes brīnījies. Brīnīdamies gāju mājās," saka Ingus, gandrīz sacerot jaunu dzejoli, kaut pats saka, ka tie dziesmu teksti nākot ar milzu grūtībām – jau sagatavoti pavadījumi nākamajam soloalbumam, ko kādā citā vakarā viņš labprāt man atskaņo, bet no piemērotiem tekstiem ne miņas. Jācer, ka atnāks ātrāk par nākamajiem trīsdesmit.
Pastniekiem tuvu stāvošie Lediņš un Boiko savu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcā (N.S.R.D.) radīto dēvēja par aptuveno mākslu, bet Baušķenieks ir precīzs līdz pēdējam sīkumam. Vismaz tajā, ko viņam pašam ir pa spēkam ietekmēt. Jaunā albuma nonākšanai līdz platei jeb "nepieklājīgās vinila meitenes pirmajiem pukstiem" viņš sekoja līdzi, septembrī dodoties uz Londonu, kur tika izgatavota matrica, no kuras spiedīs gatavos vinila ripuļus, kas savukārt griezīsies uz mūsu atskaņotājiem. Protams, astoņdesmitajos gados, kad Dzelteno pastnieku rūpnieciski neizdotos albumus cilvēki pārrakstīja cits no cita, kvalitātei līdzi izsekot nevarēja. Pats no pirmavota – māstera lentes – esot pārrakstījis kādas reizes divdesmit vai trīsdesmit, un tie pārējie, ko cilvēki klausījās, tad jau bija otrās, trešās, ceturtās kopijas, kvalitātei ar katru reizi zūdot.
Pirmo reizi Ingus sapratis, ka kāds Dzelteno pastnieku ierakstus klausās, sadzirdot dziesmu Kāpēc tu mani negribi kaut kur caur dūmvadu. Ingus nav īsti apmierināts arī ar to, kā Vācijas latviešu izdevniecības Kultūras glābšanas biedrība 1984. gada izlases platē Vēl ir laiks skan dziesmas Nāc ārā no ūdens un Zaķu sala, toties tās bija divas pirmās Pastnieku dziesmas, kas izdotas platē.
"Atceros, ka pie Zaķu salas taisīšanas mēs ar Viesturu bijām ļoti tuvu tam, lai izkautos. Ar šausmīgām dusmām, katram tur liekas līdz dziļākajiem dziļumiem tik svarīgi tas, kas tur jādara šitā vai šitā, – tas bija smuki, komiski. Tagad mēs tā solīdāk," – pēc šī Ingus teiktā viņa uzstājīgajā divu nošu basa partijā Sliktā dziesma par Zaķu salu (tāds ir tās pilns nosaukums) patiešām var saklausīt kaut ko dusmīgu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. novembra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!