Māmuļa trijos gadsimtos

Kaut jel mūs, latviešus, visus varētu dabūt zem vienas cepures! – izsaucas viens no Augusta Deglava romāna Rīga varoņiem Jānis Rātminders. Par šādu vienojošu cepuri drīz pēc dibināšanas 1868. gada 24. oktobrī (pēc jaunā stila), kad Krievijas iekšlietu ministrijā tika apstiprināti tās statūti, kļuva Rīgas Latviešu biedrība, kuras karogā ierakstītie vārdi "Stāvi stipri, strādā droši" un karogā neierakstītais, bet ikviena biedrības biedra sirdī pulsējošais vārds "Latvijai" apzīmē tās darbošanās mērķi. Neviena cita latviešu organizācija nevar lepoties ar tik izcilu vēsturi. Lai gan biedrības statūtos bija noteikts, ka tās darbības pamatā ir labdarība un izglītošana, Rīgas Latviešu biedrība (RLB) ieguva arī izcilu politisko nozīmi XIX gadsimta pēdējās desmitgadēs, modinot latvisko apziņu sarežģītā laikmetā, kad sabiedriskajā un politiskajā dzīvē valdošo vāciskumu nomainīja krasa pārkrievošanas politika. Līdz pat 1914. gadam biedrība bija gandrīz visu latvisko centienu aizsācēja, rīkotāja un atbalstītāja, savu kritiķu atbalstīšanu ieskaitot. Savas aktivitātes biedrība īstenoja dažādu komisiju un nodaļu darbā, dodot milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā. Biedrība un tās nams ir latviešu teātra šūpulis, latviešu zinātnes, Latvijas Universitātes un Mūzikas akadēmijas un vairāku muzeju sākotne, latviešu Dziesmu svētku tradīcijas dzimšanas vieta. 

Tautā par Māmuļu dēvētās RLB kā latviešus vienojoša centra nozīme valsts veidošanā ir nenovērtējama – un arī nenovērtēta. Vācbaltiešu un krievu vēsturnieki ir bijuši atturīgi, vērtējot biedrību, kas cēla latviešu pašapziņu vācbaltiešu pārvaldītajās Krievijas impērijas Baltijas guberņās, savukārt vēlākos laikos latviešu politiķiem ne vienmēr ir gribējies izcelt to, ka viņu veikumiem ir bijuši priekšgājēji. Padomju okupācijas gados, kad RLB bija likvidēta kā buržuāziska organizācija (latviešu kreisie ar biedrību sanīdās jau 1905. gada revolūcijas laikā, turot to par cara varas iztapoņu, un aizgāja savu ceļu pretim darbaļaužu laimībai, pusceļā noslīkdami pašu radītajās posta un asiņu upēs), Latvijas skolās par RLB nozīmi, protams, nemācīja, tāpēc, kaut mazliet ielūkojoties biedrības vēsturē, pirmais ir pārsteigums, kāpēc sabiedrība šodien par Māmuļu tik maz zina un interesējas. Arī pašreizējais RLB priekšnieks Guntis Gailītis, stāsta, ka, pirms biedrības jubilejas ceļot augšā arhīvu materiālus, reizēm paliek kauns, kartotēkās ieraugot, cik maz līdz šim ir pētīta Rīgas Latviešu biedrības darbība. 

Bet RLB nav tikai pagātne – pirmo, slavenāko savas darbības pusgadsimtu noslēgusi ar Latvijas valsts dibināšanu un nododama tai daudzas savas funkcijas, tā turpināja darbību kā būtībā privāta zinātņu akadēmija ar plašiem starptautiskiem sakariem, bet atmodas laikā bija viena no pirmajām organizācijām, kas atjaunoja darbību un atguva arī biedrības namu, kurā okupācijas laikā bija saimniekojuši padomju virsnieki.

Biedrību aizsākumi

Gluži tukšā vietā RLB neradās. Biedrību nosaukums latviešiem bija pazīstams jau pirms tautiskās atmodas laikmeta, bet, kā raksta Matīss Kaudzīte, biedrību īstenais jēdziens viņiem bija svešs. "Deviņpadsmitā gadu simteņa pirmajā pusē daudzināja vismaz divējādas biedrības: sātības biedrības un Bībeles biedrības. Vēlāk kādu laiku šām pievienojās misijones biedrības jeb misijones svētki. Tomēr aiz šiem nosaukumiem nebij saprotamas nekādas biedriski savienojošas rīcības saites, nekādi viskopīgi vidus punkti, arī nekādas citas viskopīgas darbības, kā tikai – pirmkārt – sātības biedrību biedriem atturēties no piedzeršanās, lai gan mērena iedzeršana nebij liegta, un – otrkārt – Bībeles un misijones biedrību biedriem dzirdēt dažus sprediķus un garīga satura stāstus no ciemu mācītājiem un dot pēc iespējas naudu tikpat priekš Bībeļu izplatīšanas, kā priekš misijones darbu veicināšanas." XIX gadsimta 30. gados ieviestās sātības biedrības pamazām izzuda, nevarēdamas noteikt, kur īsti atrodas sātības robeža.

XIX gadsimta vidū, Eiropā virmojošo nacionālisma ideju ietekmēta, jaunā izglītoto latviešu paaudze – jaunlatvieši – nostājās opozīcijā vācbaltiešu elitei, kura tobrīd turpināja uzskatīt, ka latviešu un igauņu nācija nav iespējama. XIX gadsimta 60. gados, Krievijas cara Aleksandra Otrā liberālo reformu ietekmēti, latvieši sāka organizēties biedrībās. To darbībā visspilgtāk izpaudās latviešu kopības spēks un veidojās un nostiprinājās priekšstats par visiem kopīgo zemi Latviju, kuras vārds presē pirmoreiz tika minēts jau XIX gadsimta 30. gados.