Izdzirdot vārdu "Fiņķis", fonētiski šķiet, ka tas varētu būt arī ar mazo burtu rakstāms sugas vārds – piemēram, kāds sens un svarīgs celtnieku, dārznieku vai namdaru darbarīks. Ja tas tā izrādītos, šis instruments gan jau būtu nopelnījis, lai to par savu pseidonīmu izvēlas kāds mākslinieks, tomēr Tezaurs un Letonika neko tādu neatceras, tātad Helvijs Fiņķis var būt drošs, ka visi meklējumi internetā ar šo vārdu atdursies pret viņu kā pazīstamāko šī uzvārda un nu jau arī populāra skatuves vārda nēsātāju.
Latviešu populārās mūzikas vēsture ir tēma, par kuru var runāt bezgalīgi, ja pretī sarunbiedrs, kuru arī tā interesē. Aizraujoties gandrīz aizmirstam, par ko esam iecerējuši runāt primāri, un Helvijs atzīst, ka ir kā sūklis, kurš cenšas savilkt sevī visu informāciju, ja tās avotu liktenis nolicis pretim. Reizēm viņu pat dara uzmanīgu situācija, ja kādu brīdi nav sanācis piedzīvot tādu kā iekšējo restartu, iesūcot jaunu informāciju, apmeklējot lekciju vai izlasot kādu grāmatu. Piemēram, nedēļu pirms mūsu sarunas viņš pavadījis Ērgļos lauku mājā ar suņiem pie ezera, izbradājoties pa mežiem, un tad, iebraucot Rīgā iesvīdušam, ar netīriem zābakiem un dubļainu mašīnu, vienmēr esot daudz lielāka enerģija, nekā pamostoties savā pilsētas dzīvoklī un uzreiz skrienot pa darbiem.
Iepazīt Fiņķi man sanāca nevis no hiphopa vides, bet "no otras puses". Biju jau dzirdējis un augstu novērtējis elektroniskās mūzikas mākslinieka Kašuka un basģitārista Alekša Luriņa grupu Praga II, un te pēkšņi 2021. gada vasarā tolaik nesen atklātajā Hanzas peronā festivālā Var! Būt! viņi uzstājas kā repera Fiņķa pavadošais sastāvs.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!