Aptuveni 10 miljoni cilvēku gadā, citreiz kāds miljons vairāk, citreiz mazāk, pēc laikraksta Los Angeles Times aplēsēm, tāds ir Slavas aleju apmeklējošo tūristu skaits. Protams, reti kurš no viņiem ieradies ASV Zelta štata (Kalifornijas) lielpilsētā tikai tādēļ vien, lai izstaigātu mazliet vairāk nekā divus kilometrus garo ceļu, taču, ja reiz esi nonācis Holivudā, no tā, visticamāk, neizbēgt. Un ir arī kāda interesanta nianse – atšķirībā no Ņujorkas Brīvības statujas vai Empire State Building, ko parasti lielākoties apsēduši ārvalstu tūristi, Slavas alejā daudz vairāk laika pavada no dažādām ASV pavalstīm sabraukuši ļaudis. Iemesls ir vienkāršs – tā ir amerikāņu Slavas aleja, un vairākumam citu pasaules valstu iedzīvotāju pilnīgi neko neizteiks vismaz puse vārdu, kas lasāmi uz koraļļu krāsas zvaigznēm.
History.com raksta, ka ideja izveidot universālu, visiem tūristiem apmeklējamu (turklāt bez maksas) objektu, kas slavinātu Holivudu, pirmo reizi publiski izskanējusi 1953. gadā. Lai gan konceptuālu pretinieku projektam tikpat kā nav bijis, dažādu saskaņošanu un strīdu dēļ tas nav virzījies uz priekšu tik ātri, kā cerēts. Vien 1960. gada 8. februārī beidzot uzsākti būvdarbi Holivudas bulvārī, un 28. martā iecerētajā vietā iemūrēta pirmā no daudzajām zvaigznēm – tā, kas veltīta kinorežisoram Stenlijam Krēmeram. Nekādas svinības par godu abiem šiem notikumiem gan nav rīkotas, Holivudas sarkanie tepiķi nav ritināti, slavenības nav teikušas pateicības runas, un arī šampanieša plūdu nav bijis. Viss noritējis tikpat ikdienišķi, kā tas mēdz notikt jebkurā celtniecības objektā, raksta All About History. Holivudas bulvāris tolaik tāds arī bijis, jo līdz pat gada nogalei trotuārs katru dienu papildināts ar aizvien jaunām un jaunām zvaigznēm.
BURVĪBA UN SAJŪSMA
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Holivuda jau bija nostiprinājusi savas pozīcijas kā pasaules izklaides industrijas galvaspilsēta, raksta The Guardian. Pašvaldībai un tiem vietējiem uzņēmējiem, kas tieši vai pastarpināti nebija saistīti ar kinematogrāfu, gan no šīs slavas (un naudas, kas tika apgrozīta nozarē) nekāda liela taustāma labuma nav bijis. Teritorijas, uz kurām slējās kinostudiju daudzie paviljoni, jau sen bija vai nu par sviestmaizi pārdotas kinoļaudīm, vai arī nodotas ilgstošā nomā uz vietvarai pagalam neizdevīgiem nosacījumiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!