Vecticībniekiem un latviešiem ir kopējas intereses. Ja politiķi tās nesabojās, tad varam dzīvot, lūgties un arī cīnīties rokrokā, – uzsver aptuveni 60 tūkstošu lielās Latvijas vecticībnieku kopienas pārstāvji. Viņi nekad nav uzprasījušies uz liekiem varoņdarbiem, bet par pamatu pamatu turējuši vissenākos kristietības principus. Pēc tam, kad XVII gadsimta vidū daļa pareizticīgo kristiešu Krievijā nepieņēma cara virzītās un patriarha Nikona atbalstītās baznīcas reformas, viņi tika nodēvēti par ķeceriem, atkritējiem un baznīcas ienaidniekiem. Pret viņiem tika vērstas nežēlīgas represijas un vajāšanas, kas beidzās ar masveida bēgšanu no Krievijas.
Tikai 1971. gadā Krievijas Pareizticīgā baznīca atvainojās par šiem asiņainajiem pāridarījumiem, bet vecticībnieki joprojām saglabā savu piesardzību un autonomiju. Pēc būtības viņi būtu dēvējami par senpareizticīgajiem kristiešiem, taču vairāk nekā trīssimt gadu Latvijā viņi ir pazīstami kā vecticībnieki.
Par viņiem pašiem un viņu nostāju pret apkārt notiekošo gada nogalē saruna ar Pomoras vecticībnieku draudžu padomes priekšsēdētāju Vladimiru Ivanovu un garīdznieku, zīmju dziedāšanas apmācību vadītāju Georgiju Zamarajevu – Jēkabpilī un latviski.
Ir pagājis gads, kopš vecticībnieku "kāšu" jeb zīmju dziedāšanas tradīcija ir iekļauta Latvijas nemateriālā mantojuma sarakstā. Jau pusgadu ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas atbalstu Daugavpils Jaunbūves dievnamā notiek šī īpašā dziedājuma apguves kursi. Vai tas ir mainījis jūsu dzīvi?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 22. decembra - 4. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!